— Ļauj man pateikt viņam, — lūdzās Medža.
— Vēl ne, — atbildēja Lindejs. — Pateiksi tikai tad, kad es būšu beidzis.
Pagāja jūlijs, gāja uz beigām augusts, kad Lindejs lika Strengam iet briežu medībās. Lindejs pats gāja nopakaļ un vēroja viņu. Strengs bija slaids un lokans kā kaķis, un tādu gaitu kā viņam Lindejs nebija redzējis nevienam citam. Viņš kustējās bez jebkādas piepūles, likās, ka viņš var pacelt kājas plecu augstumā. Turklāt šajās kustībās nejautās smagums, tās bija tik graciozas, ka acs gandrīz vai nespēja uztvert, cik viņa solis raits. Tas bija tas pats nāvējoši ātrais solis, par kuru bija žēlojies Toms Dovs. Lindejs elsdams un svīzdams ar mokām turējās līdzi, pa reizei, kur ceļš bija labāks, pat skriedams, lai neatpaliktu. Kad bija noietas desmit jūdzes, viņš uzsauca Strengam, lai apstājas, un pats atlaidās sūnās.
— Pietiek! — viņš teica. — Es netieku jums līdzi.
Viņš noslaucīja sakarsušo seju, bet Strengs apsēdās uz
egles celma un, smaidīdams ārstam» skatījās apkārt kā panteists,, kas izjūt tuvību ar dabu.
— Vai nedur? Nesāp vairs nekur? — jautāja Lindejs.
Strengs papurināja sprogaino galvu un tīksmi izstaipīja lokano ķermeni.
— Tad viss ir kārtībā, Streng. Vienu divas ziemas jūs varbūt sajutīsiet sāpes vecajās brūcēs. Bet tas pāries, un varbūt vispār nekā nebūs.
— Ak dievs, dakter! Jūs esat paveicis brīnumu. Nezinu, kā lai pateicos. Es pat nezinu, kā jūs sauc.
— Tam nav nozīmes. Esmu palīdzējis jums izķepuroties, un tas ir galvenais.
— Bet jūsu vārdu droši vien zina daudzi, — Strengs neatlaidās. — Varu saderēt, ka arī man tas būs zināms, ja jūs to nosauksiet.
— Domāju gan, — Lindejs atteica. — Bet tas nav svarīgi. Tagad vēl pēdējais pārbaudījums, un tad es likšu jūs mierā. Augšpus ūdensšķirtnes pie pašas iztekas šai upītei ir pieteka Bigvindija. Dovs stāstīja man, ka pērn jūs trijās dienās aizgājuši līdz vidējam atzarojumam un atnākuši atpakaļ. Jūs gandrīz vai esot nobeidzis viņu. Jums jāpaliek tepat pa nakti. Es atsūtīšu Dovu ar visu, kas nepieciešams ceļā. Pēc tam jums jāaiziet līdz vidējam atzarojumam un jāatnāk atpakaļ tikpat ātri kā pērn.
— Tā, — Lindejs teica Medžai, — stundas laikā tev jāsapošas ceļam. Es aiziešu sagatavot laivu. Bills aizgāja briežu medībās un nebūs atpakaļ līdz tumsai. Mēs jau šodien būsim manā būdā, bet pēc nedējas Dousonā.
— Es cerēju… — Medža aiz lepnuma aprāva sakāmo.
— Ka es atteikšos no samaksas?
— Nē, līgums paliek līgums, bet tev nevajadzēja būt tik cietsirdīgam. Tu rīkojies negodīgi, aizsūtīdams viņu prom uz trim dienām un liegdams man iespēju atvadīties no viņa.
— Atstāj vēstuli!
— Es izstāstīšu viņam visu.
— Noslēpt kaut ko būtu negodīgi pret mums visiem trim, — sacīja Lindejs.
Kad viņš atgriezās no upes, Medžas mantas jau bija sasaiņotas un vēstule uzrakstīta.
Es izlasīšu to, ja tev nav iebildumu.
Viņa brīdi šaubījās, tad iedeva vēstuli.
— Tieši un atklāti, — teica Lindejs izlasījis. — Nu, vai esi gatava?
Viņš aiznesa Medžas mantas uz krastu un, pietupies uz ceļa, ar vienu roku pieturēja laivu, bet otru pasniedza Medžai, lai palīdzētu viņai iekāpt. Lindejs cieši skatījās uz viņu, bet Medža droši pastiepa roku, grasīdamās kāpt pāri malai.
— Pagaidi, — viņš teica. — Acumirkli. Atceries stāstu par burvju eliksīru? Es neizstāstīju to tev līdz beigām. Kad sieviete bija ieziedusi viņam acis un jau gribēja iet prom, viņa nevilšus ielūkojās spogulī un redzēja, ka ir atguvusi kādreizējo skaistumu. Bet viņš, atvēris acis, iekliedzās aiz prieka, redzēdams, cik viņa skaista, un apskāva viņu.
Medža saspringa, bet savaldījās un gaidīja, ko Lindejs darīs tālāk. Viņas sejā atspoguļojās maza neizpratne.
— Tu esi ļoti skaista, Medža. — Brīdi klusējis, viņš sausi piemetināja: — Pārējais ir skaidrs. Domāju, ka Reksa Strenga apkampieni ilgi nepaliks tukši. Ardievu!
— Grant… — viņa izdvesa gandrīz čukstus, un viņas balss izteica visu, kas bija saprotams bez vārdiem.
Lindejs nepatīkami iesmējās.
— Es tikai gribēju pierādīt tev, ka neesmu tik slikts. Kā redzi, ļaunu atmaksāju ar labu.
— Grant…
Viņš iekāpa laivā un pasniedza Medžai slaidu, nervozu roku.
- — Ardievu! — viņš vēlreiz sacīja.
,Viņa ar abām rokām satvēra Lindeja roku.
— Dārgā, stiprā roka! — viņa nočukstēja un pieliekusies noskūpstīja to.
Viņš izrāva roku, atgrūda laivu no krasta un, iegremdējis airi ātrajā straumē, stūrēja uz turieni, kur spogu- līgais ūdens sagriezās baltās, šņācošās putās.