Es izveseļojos, bet pēc tam briesmīgi garlaikojos: tās dienas, kuras pavadīju okeānā nāves skavās, murgos, kas bija pilni maigu ugunīgu rēgu, mani saindēja. Tas bija skaists un baismīgs sapnis — liels apmāns.
Viņš apklusa, bet Gnors nogrima domās par viņa stāstu.
— Taifūns — dzīve? — vaicāja Gnors. — Bet kas tad tā dzīvo?
— Viņš. — Enioks pamāja ar galvu uz meža pusi un ļauni iesmējās. — Viņam ir sieviete ar zelta ādu. Jūs ko dzirdat? Nē? Es arī nē. Labi, es izšaušu vēlreiz.
Enioks paņēma bisi, ilgi grozīja to rokās, bet tad pasita padusē.
— Saut nav vērts, — viņš uzmeta bisi plecā. — Atļaujiet man jūs atstāt. Es mazliet paiešu uz priekšu un sameklēšu viņu. Ja vēlaties, varam iet abi. Daudz staigāt es jums nelikšu.
Viņi sāk iet. Enioks pa priekšu, Gnors nopakaļ. Ne takas, ne pēdu nebija, kājas līdz ceļiem grima zilgani dzeltenā zālē. Ekvatoriālais mežs atgādināja milzīgu oranžēriju, kam vētra nocēlusi caurspīdīgo jumtu, izlīdzinājusi dabas un cilvēka pūļu robēžas, izklādama pārsteigtam skatienam pirmatnējo formu jaunradi, kas ir tik tuva mūsu pasaulīgajam jēdzienam par brīnišķīgo un dīvaino. Sis mežs ar katru savu lapu pauda neapzinīgu, oriģinālu un pārdrošu dzīvības spēku, spilgtu izaicinājumu un pārmetumu. Cilvēks, kas šeit nokļuva, izjuta nepieciešamību klusēt.
Enioks apstājās pļaviņas vidū. Zilgās meža ēnas švīkāja viņa seju, mainot acu izteiksmi.
Gnors gaidīja.
— Jums nav vērts iet tālāk. — Enioks stāvēja, Gnoram muguru pagriezis. — Te netālu … viņš … es negribētu tā uzreiz viņu pārmēru pārsteigt, ejot divatā. Te būs cigāri.
Gnors pamāja ar galvu. Enioka mugura salīkusi ienira dzeloņainajos augu stublājos, kas bija saviju- šies starp kokiem; viņš nočabināja lapas un pazuda.
Gnors paskatījās apkārt, atgūlās, palika rokas zem galvas un sāka skatīties augšup.
Zilais debess mirdzums, ko virs viņa galvas mazliet aizklāja milzīgas biezas lapas, vilināja ar savu spožo gaišo valstību. Enioka mugura vēl kādu brīdi viņa acu priekšā kavējās savā pēdējā kustībā, tad, dodama vietu sarunai ar Karmenu, izgaisa. «Karmen, es tevi mīlu,» teica Gnors, «man gribas tevi skūpstīt uz lūpām. Vai tu tur dzirdi?»
Pievilcīgais tēls pēkšņi izgaismojās viņa jūtu sasprindzinājumā, iegūdams gandrīz vai konkrētu veidu. Tā bija maza, melnīgsnēja, brīnišķīga galva. Aizkustināti smaidīdams, Gnors plaukstās saspieda viņas vaigus, sirsnīgi apskatīja un atlaida. Viņu pārņēma bērnišķīga nepacietība. Viņš aprēķināja aptuvenu laika ilgumu, kāds viņus šķīra, un pēc labākās sirdsapziņas saīsināja to par pusi, pēc tam vēl par ceturtdaļu. Sis nožēlojamais mierinājums lika viņam piecelties, — viņš vairs ilgāk nespēja mierīgi gulēt, tik ērti atlaidies, kamēr nebūs savu stāvokli pārdomājis līdz galam.
Meža valgā tveice uzvēdīja snaudu. Zālē šūpojās mēļi, purpursarkani un zili ziedi; skumīgi dūca kamene, plūksnainos kātiņos sapinusies; tālumā, pārlidodami klajumu, putni sacēla traku brēku, kas atgādināja nēģeru orķestri. Gnoru apņēma pasakaina gaisma, krāsainu ēnu rotaļa un zaļais stingums; zeme ar pilnu krūti neskanīgi elpoja— domīgā un kā zvēra mīlas kliedziens rimto un draudpilno tuksnešu zeme. Kaut kur sānis bija dzirdams neliels troksnis. Gnors pagriezās un ieklausījās, gandrīz jau pārliecināts, ka tūlīt ieraudzīs svešo salas iemītnieku. Viņš centās iedomāties tā izskatu. «Tam jābūt ļoti noslēgtam un augstprātīgam cilvēkam, viņam nav ko zaudēt,» sprieda Gnors.
Putni apklusa, klusums it kā svārstījās pārdomās. Tās bija paša Gnora šaubas. Brītiņu nogaidījis un neizturējis, viņš iekliedzās:
— Eniok, es gaidu jūs tai pašā vietā!
Mēmais mežs šos vārdus noklausījās un nekā tiem klāt nepiebilda. Pastaiga Gnoram pagaidām vēl neko citu nebija devusi kā tikai nogurdinošu un neauglīgu sasprindzinājumu. Viņš pastāvēja kādu brīdi, domādams, ka Enioks aizmirsis virzienu, tad lēnā gaitā griezās atpakaļ uz krastu. Briesmīgs neizskaidrojams nemiers viņu dzina prom no meža. Viņš gāja ātri, pūlēdamies saprast, kur pazudis Enioks. Beidzot viņu apmierināja visvienkāršākais izskaidrojums: nepazīstamais un Enioks aizrāvušies sarunā.
— Piesiešu laivu, — teica Gnors, atcerēdamies, ka tā tikai izvilkta smiltīs. — Viņi atnāks.
Viņš ieraudzīja caur mežmalu mirdzam ūdeni, kurā iestiepās slapjo smilšu sēkļu spīdums, bet laivas nebija. Kaste stāvēja, kur stāvējusi. Gnors nogāja ūdens malā un pa kreisi, kur raiba klints šķautne sašķēla krastu, ieraudzīja laivu.
Enioks airēja, irkļus spēcīgi vicinādams; viņš raudzījās uz leju un Gnoru laikam neredzēja.
— Eniok! — uzsauca Gnors. Viņa balss skaidri noskanēja dzidrā gaisa klusumā. — Kur jūs braucat?! Vai tad jūs nedzirdējāt, kā es jūs saucu?!
Enioks spēji cirta airus, galvu uz augšu nepacēlis. Likās pat, ka viņš tagad traucas straujāk nekā pirms mirkļa, attālums starp klinti un laivu manāmi saruka.
«Tūlīt tā viņu aizsegs,» nodomāja. Gnors, «un tad viņš gan vairs nesadzirdēs.»
— Eniok! — Gnors kliedza vēlreiz. — Ko jūs gribat darīt?
Braucējs pacēla galvu, raudzīdamies Gnoram tieši sejā tā, it kā krastā neviena nebūtu. Vēl turpinājās dīvainā" un neveiklā klusēšana, kad pēkšņi, itin nejauši, dzirksteļojošajās iesarkanajās smiltīs Gnors izlasīja frāzi, kas bija ierakstīta vai nu ar bises stobra galu, vai arī ar nūju: «Gnor, jūs paliksiet šeit. Atcerieties mūziku, Karmenu un biljardu rītausmā.»