Выбрать главу

Pirmais, ko Gnors sajuta, bija trulas sāpes sirdī, dziņa iesmieties un niknums. Atmiņas pret paša gribu galvu reibinošā ātrumā atsvieda viņu atpakaļ pa­gātnē; vesels pulks sīkumu, kas savā laikā šķita nie­cīgi, nenozīmīgi, saira un ieņēma savas vietas pagā­jušo dienu ritumā ar tādu pārliecību kā kareivji trauk­smes reizē, kad tie, izdzirduši signāltauri, metas uz savām vietām. Gnoram, apstiprinoši mādama, acīs raudzījās kaila pārliecība. «Enioks, Karmena, es,» Gnors vienā mirklī aptvēra. «Es neredzēju, biju akls. Tā . ..»

Viņš lēnām atkāpās tālāk no uzrakstītās frāzes, it kā viņam zem kājām būtu pavēries bezdibenis. Gnors stāvēja pie paša ūdens, pieliecies, lai labāk varētu sa­skatīt Enioku. Viņš ticēja un neticēja; viņam šķita, ka ticēt būtu neprāts. Galvā sacēlās troksnis, kā vesera sitieni pulsēja bailes; okeāna gaviles šķita nejēdzīgas un pretīgas.

—  Eniokl — Gnors sacīja stingrā un skaidrā balsī ar pēdējo saērcinātās gribas piepūli. — Vai to jūs rakstījāt?

Mirklis klusuma. «Jā,» — atsvieda vējš. Šis vārds tika pateikts tieši tādā tonī, kādā Gnors bija gaidī­jis — ciniski. Viņš sažņaudza rokas, pūlēdamies sa­valdīt pirkstu nervozo trīcēšanu. Debesis ātri satumsa; okeāns, pie apvāršņa uzposies ar mākoņu apmetni, sāka griezties, šūpodamies vēja dzītās miglas vālos. Gnors iebrida ūdenī; viņš kustējās neapzināti. Vilnis jau sniedzās pāri ceļgaliem, gurniem, apņēma krūtis; Gnors apstājās. Nu viņš bija kādus piecus soļus tuvāk laivai; viņa saraustītā, saplosītā apziņa krampjaini nopurināja acumirkļa smagumu un zaudēja spēkus kā uz nāvi notiesātais, kas atgrūž auklu.

—   Tā ir nelietība.

_ Viņš skatījās plaši ieplestām acīm un nekustējās. Ūdens lēnām līgojās viņam apkārt, viegli grūstot viņu un reibinot galvu.

—   Eniok, jūs izdarījāt nelietību, atgriezieties!

—   Nē, — teica Enioks.

Šis vārds noskanēja ikdienišķi kā tirgotāja atbilde.

Gnors pacēla revolveri un rūpīgi notēmēja. Šāviens Enioku nemaz neiztraucēja; viņš airēja, ātri atsviez- damies atpakaļ. Otra lode trāpīja airi. Eniokam tas izkrita no rokas, viņš satvēra to un noliecās, jaunas lodes gaidīdams. Šinī kustībā pavīdēja pieauguša cil­vēka pārākuma apziņa, kad viņš padevīgi ļauj, lai bērns viņu sit ar savām mazajām nekaitīgajām roķe- lēm.

Revolvera gailis noklakšķēja virs ūdens trešo reizi. Gnoru pārņēma nepārvarama apātija; kā paralizēts viņš nolaida roku, vēl arvien skatīdamies. Laiva slī­dēja aiz klints, kādu brīdi tā līdz pusei vēl bija re­dzama, tad nozuda pavisam.

Gnors izkāpa krastā.

—   Karmen, — sacīja Gnors, — vai ari viņš tevi mīl? Es nezaudēšu prātu, man ir sieviete ar zelta ādu … Viņas vārds ir Karmena. Jūs, Eniok, esat kļū­dījies!

Kādu brīdi viņš klusēja, koncentrēdams domas uz to, kas viņu sagaida, un atkal turpināja runāt pats ar sevi, iebilzdams cietajai sirds balsij, kas mudināja uz izmisumu.

—  Mani paņems no šejienes. Agri vai vēlu pienāks kuģis. Tas būs tuvākajās dienās. Pēc mēneša. Pēc di­viem mēnešiem. — Viņš kaulējās ar likteni. — Es pats iztaisīšu laivu. Es šeit nenomiršu. Karmen, vai tu mani redzi? Es sniedzu tev rokas, pieskaries tām ar savējām, man bail.

Sāpes nomainīja sašutums. Zobus sakodis, viņš do­māja par Enioku. Viņu plosīja dusmu lēkme.

—   Nekaunīgais lapsa, rāpulis, — sacīja Gnors, — gan vēl pienāks laiks, kad skatīsimies viens otram acīs.

Viss, kas notika pēc tam, viņam šķita briesmīgs sapnis, murgi, nejēdzība. Zem kājām šņirkstēja smil­tis, īstas smiltis.

—   Kaut kurš buru kuģis var šeit iegriezties. Tas būs tuvākajās dienās. Pēc daudziem gadiem. Nekad.

Šis vārds viņu satrieca ar savas nozīmes nāvējošu precizitāti. Gnors nokrita uz mutes smiltīs un izplūda karstās niknuma asarās, smagās vīra asarās. Pai­sums pieņēmās; skaļi atbalsojās viļņa laiskie dunieni: «Ašas vientuļnieks.»

—   Aša, — švirkstēdamas atkārtoja smiltis.

Cilvēks nekustējās. Saule, slīdēdama uz vakarpusi,

skāra klinti, apšļāca tās tumšo šķautni ar šķidru uguni un meta Ašas piekrastē ēnas — zemes vakara skum­jas. Gnors piecēlās.

—   Eniok, — viņš teica savā parastajā neskaļajā krūšu balsī, — es pakļaušos laikam un nepieciešamī­bai. Mana dzīve vēl nav līdz galam izspēlēta. Tā ir veca, laba spēle, to nevar pamest pusratā, un dienas nav kārtis. Pie viņu, šeit bojā aizgājušo manu neat­sveramo dienu līķiem zvēru savilkt jums atrisušos ga­lus tik cieši, lai roka no piepūles smeldz, un šinī mez­glā nogārgs jūsu kakls. Ceļas vējš. Tas aiznesīs manu zvērestu jums un Karmenai!

IV

Spēcīga vētra, kas sacēlās Arhipelāga centrā, deva pamatīgu triecienu trīsmastu brigai, kuras vārds ne­maz nebija piemērots kuģa skarbajai profesijai — «Jūras sienāzītis». Šī briga, ar aprautām takelāžas tauvām, savainotām burām, stengām un ūdenslīniju, bija aizsviesta tālu prom no parastā tirdzniecības ceļa. Rītausmā parādījās zeme. Vienīgais palikušais enkurs dārdēdams nolaidās gultnē. Diena aizritēja pa­rastajos pēcavārijas darbos, un tikai vakarā visi, sā­kot ar kapteini un beidzot ar pavāru, varēja kaut cik apvērtēt savu stāvokli. Šis lakoniskais vērtējums visā pilnībā tika izteikts ar trīs vārdiem: «Velns zina kas!»

—   Roz, — sacīja kapteinis, pārdzīvodams patiesas ciešanas, — šis ir kuģa žurnāls, un tajā nav vietas vi­sādiem mākslas darbiem. Kādēļ jūs, tukšā blašķe, uz­zīmējāt šo strazdu būri?