Aizmirstā luktura gaisma izcēla no tumsas blīvi aizdarīto kravas telpas lūku, bortu un stengu apakšējo daļu. Aligu pacēla lukturi augšup; ēnas pārlēca pāri bortam.
— Tas esat jūs, Mard? — vaicāja Aligu, pievirzī- dams lukturi pie sejas nācējam. — Jā, tas esat jūs, telēns nav kļūdījies. Bet viņš?
— Viss kārtībā, — Mards izaicinoši atbildēja.
— Nav ko uztraukties, Aligu.
— Labi, bet jūs esat zaudējis.
— Varbūt tomēr jūs?
— Kā tā, — stūrmanis pārsteigts iebilda, — jūs atstāsiet viņu šeit? Vai no dumpja nebaidāties?
— Arī es neesmu no akmens, — teica Mards.
— Viņš man pastāstīja par kādu briesmīgu neģēlību … Nē, pagaidām par to nerunāšu. Kaut gan …
— Nu tad, — Aligu aiz nepacietības pamīņājās.
— Naudu galdā!
— Liecieties nu mierā!
— Tad atļaujiet jūs apsveikt ar pasažieri.
— Ar pasažieri? — Mards pavirzījās tuvāk lukturim, un Aligu ieraudzīja ļaunu triumfu viņa sejā.
— Visvaldzinošākais un visdārgākais Aligu, jūs maldāties. Es viņu salīgu uz diviem mēnešiem par manu kāzu svečturu glabātāju, bet algu samaksāju uz priekšu, par ko saņēmu parakstu. Neaizmirstiet to, nešpetnais Aligu, un palieciet sveiks.
— Nu tad visu labu, — teica apstulbušais stūrmanis pēc ilgas nepatīkamas klusēšanas. — Labi, atskaitiet no manas algas.
V
Uz palodzes sēdēja cilvēks. Viņš raudzījās no trešā stāva lejup uz vakarīgo ielas drūzmu. Ekipāžu rīboņa tricināja gan māju, gan bruģi, gan cilvēku.
Cilvēks sēdēja ilgi, — kamēr jumtu melnie stūri saplūda ar nakts tumsu. Ielas ugunis lejā svaidīja dzīvas ēnas; cilvēku ēnas steidzās cita citu panākt, zirga ēna ņirbināja kājas. Mazie ekipāžu lukturu plankumi joņoja pa bruģi. Melnā šķērsielas ala, pilna fantastisku, no logu ugunīm dzeltenu s.iluetu, ielas švīkstoņas un trokšņa, atgādināja atkritumu bedri, kurā dzīvo žurkas un kuru apspīd lupatlaša sarūsējušais lukturis.
Cilvēks nolēca no palodzes, bet drīz vien atrada jaunu nodarbību. Viņš sāka ieslēgt un izslēgt elektrību, cenzdamies skatienu notēmēt iepriekš nolūkotā punktā uz tapetēm; istaba iznira un nozuda, paklausīdama slēdža klikšķim. Cilvēku nomāca garlaicība.
Nevar ne iedomāties, ko viņš darītu vēlāk, ja visu vakaru paliktu viens. Pēdējā laikā viņš bija priecīgs, ja varēja palikt mājās, vadīt dienas bez jebkāda mērķa, bez rūpēm un izpriecām, bez interesantām domām un darba, raudzīties pa logu, pārcilāt vecas vēstules un ar tām norobežot sevi no tagadnes; nekas viņu nesaistīja, nekā viņam negribējās; viņam bija laba apetīte, ciešs miegs; viņa garīgais stāvoklis zināmā mērā bija tāds kā cilvēkam, kurš žāvājas, pārguris, no ķīniešu mīklu minēšanas un beidzot pametis šo nodarbību.
Tā nogurdina dzīve, un daudziem tā izpaužas nogurums; dvēsele un miesa apmierinās ar niekiem, atbildot visam ar blāvas vienaldzības grimasi. Enioks pārdomāja šo jautājumu un nāca pie secinājuma, ka viņš kļūst vecs. Taču arī tas viņam bija vienaldzīgi.
Pie durvīm klauvēja: vispirms klusi, tad stiprāk.
— Lūdzu, — teica Enioks.
Cilvēks, kas pārkāpa slieksni, durvis aiz sevis aizvērdams un galvu viegli noliekdams, palika stāvam
Enioka priekšā sasprindzinātu gaidu pozā. Enioks cieši paskatījās cilvēkā un atkapās kaktā; šo muskuļaino seju ar mazo zodu un mazo muti aizmirst nebija viņa spēkos.
Ienācējs, stāvēdams pie durvīm, piepildīja ar sevi visu pasauli, un Enioks, grīļodamies no satrauktas džinkstoņas galvā, skaidri ieraudzīja šo seju tādu pašu, kāda tā bija sensenā pagātnē. Pirmajā mirklī sirds neizturēja, tā apstājās; stingdams un muls- dams, ne vārda nebilzdams, Enioks berzēja rokas.
Gnors skaļi uzelpoja.
— Tas esat jūs, — viņš dobji sacīja. — Jūs, Eniok. Redziet nu, ka atkal tiekamies. Man prieks par to.
Divi cilvēki, viens pretim otram stāvēdami, skumīgi bālēja un sakniebtām lūpām smaidīja.
— Izkūlies! — kliedza Enioks.
Tas bija ievainotā sāpju kliedziens. Viņš no visa spēka trieca duri galdā, sasizdams roku; saņēmis visus gribas spēkus, viņš, cik nu varēja, apvaldīja pasprukušos nervus un izslējās. Dusmas viņā vārīties vārījās.
— Tas esat jūs! — tīksminādamies atkārtoja Gnors. — Jūs. Visā savā godībā, no galvas līdz papēžiem. Klusējiet. Astoņus gadus esmu gaidījis tikšanos. — Viņa nervozo, saniknoto seju raustīja krampji. — Vai jūs mani gaidījāt?
— Nē. — Enioks piegāja Gnoram klāt. — Vai zināt, tā ir katastrofa. — Iegrožojis bailes, viņš pēkšņi pārvērtās un kļuva tāds pats kā vienmēr. — Es meloju. Es ļoti priecājos, jūs redzot, Gnor.
Gnors iesmējās.
— Eniok, diez vai jūs par mani priecājaties. Daudz, pārāk daudz jūtu un domu saceļas dvēselē … Ja es varētu to visu uzreiz uzgāzt uz jūsu galvas! Diezgan kliegts. Esmu apklusis.
Viņš bridi klusēja; baismīgs miers, kas bija līdzīgs strādājoša tvaika katla ārējam nekustīgumam, deva viņam spēku runāt tālāk.
— Eniok, — teica Gnors, — turpināsim mūsu spēli.
— Es dzīvoju viesnīcā. — Enioks paraustīja plecus, it kā nožēlodams. — Nav ērti traucēt kaimiņus. Šāvieni nav visai populāra mūzika. Tomēr mēs, protams, kaut ko izdomāsim.
Gnors neatbildēja; galvu nodūris, viņš domāja par to, ka var no šejienes dzīvs neiziet. «Toties man būs līdz galam taisnība, un Karmena par to uzzinās. Svina graudiņš dos jēgu visiem maniem astoņiem gadiem kā pielikts punkts.»
Enioks ilgi viņā lūkojās. Ziņkārība ir neiznīcināma.
— Kā jūs?… — Enioks gribēja pajautāt.
Gnors viņu pārtrauca:
— Vai nav vienalga? Esmu šeit. Bet jūs — kā jūs aizbāzāt mutes?