— Es to zinu, — mierīgi iebilda Gnors. — Abiem mums zem saules nav vietas. Ardievu.
Bērnišķīgais cilvēkā mājo līdz sirmam vecumam. Enioks ar skatienu apstādināja Gnoru un aizstājās durvīm priekšā.
— Jūs, — viņš patmīlīgi sacīja, — jūs, lokanais cilvēcības tērauds, atcerieties, ka jums bija cienīgs pretinieks.
— Tas tiesa, — Gnors dzestri atbildēja, — ar divām lietām, ar pļauku un rokasspiedienu, es jūs izteiktu pilnīgi. Zināmu iemeslu dēļ es pirmo jums nedošu. Saņemiet otro.
Viņi pasniedza viens otram roku, saspiezdami pirkstus. Tas bija savāds, ļauns un mēms divu stipru ienaidnieku rokasspiediens.
Viņu pēdējos skatienus aprāva durvis, ko bija aizvēris Gnors. Enioks nokāra galvu.
•— Es palieku ar tādu sajūtu, — viņš čukstēja, — kā pēc trokšņainas, galvu reibinošas, draudīgi skaistas balles. Tā vilkusies ilgi, un visi noguruši. Viesi izklīduši, saimnieks palicis viens pats. Cita pēc citas nodziest sveces, iestājas tumsa.
Viņš piegāja pie galda, kārtis izsvaidīdams, sameklēja revolveri un ar stobra galu paberzēja deniņus. Saltā tērauda pieskāriens pie kvēlojošās ādas bija gandrīz vai patīkams. Pēc tam viņš sāka atcerēties dzīvi un brīnījās: viss tajā šķita senatnīgs un muļķīgs.
— Es varētu viņu apmānīt, — sacīja Enioks, — taču neesmu radis klaiņot un slēpties. Bet tas būtu neizbēgami. Un kam tas vajadzīgs? Esmu no dzīves guvis visu, ko vēlējies, izņemot vienu. Un ar šo «vienu» esmu lauzis sprandu. Nē, viss ir iznācis kaut kā pilnīgi likumsakarīgi un impozanti… Muļķīga nāve, — turpināja Enioks, grozīdams revolvera magazīnu. — Nav interesanti mirt tā no šāviena. Es varu kaut ko izgudrot. Tikai nezinu — ko. Jāpastaigā.
Viņš ātri apģērbās, izgāja laukā un sāka klaiņot pa ielām. Aborigēnu kvartālos dega eļļas lukturi no sarkana un zila papīra; smirdēja eļļas degums, atkritumi, kvēpaini putekļi. Ieliņas pildīja lipīga tumsa; klaudzēja kādi rokas ratiņi; fantastiskos tempļu apveidos spīdēja retas uguntiņas. Uz bruģa, kas bija piemētāts ar augļu mizām, salmiem un avīžu driskām, ielu laternu pakājē krita gaismas diski; šurp un turp šaudījās garāmgājēji; lēnā gaitā soļoja liela auguma sievietes līdz acīm aizsegtām sejām; viņu melnās, ar valgu blāvumu aizmiglotās acis aicināja pie nodriskātām mašām, pūlīša kailu bērneļu un netīra ģimenes gaiļa, kas glaudīja bārdu pie apelsīnu ūdens glāzes.
Enioks slāja, aprazdams ar domu par tuvo nāvi. Aiz stūra atskanēja melanholiski iezemiešu bungu vaidi, spalgi radziņu kaucieni: šī ellišķīgā mūzika pavadīja reliģisko nakts procesiju. Tūdaļ no kādas vecas mājas aizmugures sāka birtin birt sablīvējies pūlis; pa priekšu, vaibstīdamies un nūjaš vicinādami, klunku- roja plānprātiņi; sāņus cilpoja puišeļu bars; garu, ar griezumiem izrotātu nūju galos šūpojās lukturi, svēto attēli, saknūpuši tumši elki, kas izskatījās pēc nokaitinātiem mazuļiem mātes klēpī; tiem apkārt drūzmējās vāji apgaismota galvu jūra raudot un vaimanājot, spīdēja blāvs koka apzeltījums; metāla karogi, cits citam pieskardamies, strinkšķēja un žvadzēja.
Enioks apstājās un pavīpsnāja; viņam iešāvās prātā pārgalvīga doma. Nolēmis mirt ar troksni, viņš ar acīm sameklēja viscienīgāko večuku, kas bija apkārts ar grabuļiem. Večukam bija barga, lūgsnas saviļņota seja. Enioks iesmējās; smagi sirds pārsitieni uz brīdi apgrūtināja elpošanu; pēc tam, juzdams, ka sairst saites ar dzīvi un baismīga tumsa reibina galvu, viņš metās pūļa vidū.
Procesija apstājās. Enioku no visām pusēm grūstīja melnīgsnēji pleci; karsta elpa, sviedru un vaska smārds viņu apdullināja, viņš sagrīļojās, bet nepakrita, pacēla rokas un, večukam no rokām izrautu elku skurinādams, kliedza cik spēka:
— Dancotāji, kailie pērtiķi! Spļaujiet virsū saviem koka klucīšiem! Jūs esat ļoti jokaini, bet man tas apnicis!
Nikns rēciens uzbudināja viņu; jau afekta stāvoklī, vairs neapjauzdams, ko dara, viņš svieda elku pirmajā, niknumā savaikstītajā brūnajā sejā. Māla dievs, saskāries ar bruģi, sašķīda lauskās. Tai pašā brīdī trieciens sejā nogāza Enioku gar zemi; pār viņu nošalca niknuma brāzma; viņa ķermenis noraustījās un izstiepās. '
Saņemdams fanātiķu pēdējos, nāvīgos triecienus, Enioks, asiņaino galvu ar rokām aptvēris, skaidri izdzirda it kā no tālienes plūstošu balsi. Sī balss atkārtoja viņa paša nesen teiktos vārdus:
«Balle beigusies, viesi izklīduši, saimnieks paliek viens. Un tumsa ietin zāli.»
VI
«Pār pagātni, tagadni un nākotni ir vara cilvēkam.»
To pārdomājis, Gnors pievērsās pagātnei. Tur bija jaunība; maigās, dvēseli apskaidrojošās gaišas mīlestības balsis; arvien pilnīgāk un līksmāk skanošās dzīves šausminošais nemiers, kas vilina un sagroza galvu; tumšā bēdu elle — astoņi satricinājuma, neprātīgu alku, asaru un lāstu gadi — drausmīgais, bezjēdzīgais liktenis; laika nedarbi; kalns, kas uzgruvis bērnam virsū; saule, smiltis, mēms klusums. Dienām un naktīm pašam sev raidītās lūgsnas: «Glābies!»
Tagad viņš it kā kalna galā stāvēja, vēl ātri no pārpūles elpodams, tomēr ķermenis atspirdzis, dvēsele atbrīvota. Pagātne gulēja rietumos, gaišu saucienu un kroplīgu ēnu zemē; viņš ilgi turp lūkojās, un visam bija viens vārds — Karmena.