— Kā es varēju bez tevis dzīvot, — teica Gnors,
— tagad es to nesaprotu.
— Es nekad nedomāju, ka tu esi miris.
— Tu dzīvoji manā sirdī. Mēs vienmēr būsim kopā. Es neatkāpšos ne soli no tevis. — Viņš noskūpstīja meitenes skropstas; tās bija mitras, mīļas un sāļas.
— Nevaicā neko, es vēl nevaldu pār sevi. Es visu esmu aizmirsis, ko, šurp nākdams, gribēju tev sacīt. Redzi, vēl dažas asaras, bet tās ir pēdējās. Esmu laimīgs … taču nevajag par to domāt. Piedosim dzīvei, Karmen, viņa ir nabaga, salīdzinot ar mums. Ļauj tevi apskaut. Tā. Un klusē.
Ap to pašu laiku, tomēr mazliet gan vēlāk par iepriekš aprakstīto ainu, pa ielu gāja kāds kungs — gludi skuvies, možām acīm; viņa uzmanība bija pievērsta mūzikas skaņām. Lielajā augstajā namā kāds uz klavierēm spēlēja garāmgājējam labi pazīstamas ārijas otru pusi. Garāmgājējs apstājās, kā apstājas, izmantojot gadījumu, dīkdienīgi cilvēki, paklausījās brīdi un aizgāja tālāk, to pašu dziesmiņu pusbalsī dziedādams:
Tik mānīgs, aizmirstība, tavs vārds! Tas saprotams vienīgi kapā; Ne laimi, ne mokas, ko izjutis kāds, Nav iespējams nodot tev glabāt. Kas dvēselē dedzis — uz mūžu būs tur: Ne jūras tik dziļas, ne bezdibens kur.
vētru šaurums
.
i
pusdienlaikā Matisens Peds, kā aizvien, aiz- slāja uz zemesraga smilšu pauguriem. No viņa spalvainās paduses bija izslējušies mirguļojoši pudeļu kakli, kas uz katra līko kāju soļa cits pēc cita skumīgi piešķindināja, it kā tiem savu saturu būtu lemts liet nevis virtuoza tēraudstiprajā vēderā, bet zīdaiņa kuslajās iekšās.
Ar Pedu bija noticis tas pats, kas notiek ar daudziem negaušām, ja viņiem ķermeņa uzbūves un nervu trūkuma ziņā ir kaut vai attāla līdzība ar sugas bulli: viņš bija nonācis dzeršanas varā. Visstiprākie dzērieni, kas spēja kā pistoles šāviens notriekt gar zemi jebkuru gvardu, viņa ar spirtu pārsātināto organismu skāra tikai kā viegla vēsmiņa statuju. Kamēr šoneris slamstīja pa arhipelāgu, viņš patiešām bija visnelaimīgākais cilvēks pasaulē — šis vecais jūras laupītājs, kas nāvei acīs skatījies tik daudz reižu, cik granāt- ābolā sēkliņu.
Tiklīdz «Deglis uz pulvera» noenkurojās pie šauruma krastiem, pēc dabas attapīgais Peds prata ar godu izķepuroties no sarežģītas situācijas. Katru dienvidu, sēdēdams sakaitušajās kāpu smiltīs un tveicēdams iekšas ar tērauda troses stipruma rumu, bet ārpusi — ar smiltīm un sauli, kas uzkarsētajos spirta tvaikos vārīja smadzenes kā pupas eļļā, Peds nonāca uzbudinājuma stāvoklī, kas bija tuvs noreibumam.
Ar šo izgudrojumu viņš lepojās laikam gan ne mazāk kā ar nosaukumu, ko bija devis savam šonerim. Senāk kuģis bija piederējis privātai akciju sabiedrībai un tā vārds bijis «Regīna»; Peds, ar noslieci uz niknumu pat vārdos, domās pārcilāja visus šaušalīgos nosaukumus un, lai gan viņam bija trakulīga iztēle, neko satriecošāku par «Degli uz pulvera» izdomāt nevarēja.
Svilinoša saules versme sveilēja zemi, sakaitušo bālo debesu sausais virmojums neciešami spieda acis. Peds atpogāja blūzi, apsēdās smiltīs un ķērās pie darāmā, tas ir, iztukšoja pudeli, tās dibenu gaisā izslējis.
Spirts iedarbojās gausi. Pirmie malki Pedam šķita kā remdens ūdens, kam piemesti novadējušies pipari, bet nākamajai porcijai bija solīdāks iedarbības spēks; to varēja salīdzināt ar svelmaina vēja brāzmu, kas apsvilina sniega kupenu. Tas tomēr nevilkās ilgi. Šausmīgi normālais stāvoklis saērcināja viņā nepacietību. Viņš papurināja galvu, noslaucīja sasvīdušo seju un izvilka ellišķīgu džina, viskija un konjaka maisījumu, kas bija uzliets ingvēra sēkliņām.
Pēc dažiem pamatīgiem malkiem no tumša plakana trauka Pedam radās tāda sajūta, it kā viņš sēdētu tvaika katlā vai kurtuvē. Smiltis bez žēlastības dedzināja miesu caur ādas biksēm, debesis meta uz galvas nokaitētas plātes, katrs trieciens noblinkstēja ausīs kā liela gonga sitiens; neredzamas atsperes sāka at- rist smadzenēs, kas no tādas dzeršanas kvēloja kā dzirksteļu spieti, kuri lēkāja smiltīs un līča tirkīzā; tālais jūras apvārsnis šūpojās tāpat kā Peds reibumā; tā krampjainās kustības šķita kā milzīgu debess žokļu vēzieni.
Gandrīz jau piedzēries, Peds atzinīgi īdēja, pūlēdamies uzvilkt meldiņu, bet, izņemot gārdzošu rēkoņu, nekas cits laukā nenāca no viņa iekaisušās rīkles, kurā meldija pajuka kā miežu maize. Un tomēr viņš izjuta mānīgu dzērāja laimi, sapņainu lāča svētlai- mību, kurš no saskaldīta celma velk laukā plerkšķošu noti.
Tā tas turpinājās apmēram stundu, kamēr sarkans mākonis pietuvojās Peda rīklei, atgādinādams, ka laiks doties gulēt. Pārvarējis galvas reiboņu, vecais pagrieza savu sarkano pinkaino seju pret līci. Pašā ūdens malā divi matroži darvoja kuteri; cēlās dūmu mākonītis, maigs kā gaišzils plīvurs; uz šonera netīrā borta plivinājās izžauta veļa. Starp šoneri un krastu pletās saulaina jūras josla.
Jautrs, izsautējies kā apīnis kublā, Peds grīļodamies, kājas nedroši likdams, sāka kustēties. Viņa sejā tai pašā brīdī parādījās visdziļākais izbrīns: gaiss kļuva blāvs, pelēks, debesīs izlija asinis, un visu ietina šaušalīga mēma tumsa.
Krietnas spirta porcijas pieveikts un saules dūriena trāpīts, Peds smagi nogāzās uz mutes.
«Joki mazi!» viņš pats sev sacītu, ja būtu laiks par to padomāt. Viņa galvā vēl kādu laiku drūzmējās mastu mežs, fantastiski raksti, atsevišķi vārdi, nedzīvi kā viņš pats, bet drīz viss izbeidzās. Peds spēcīgi krāca, un tas tad arī bija pēdējais. Matroži, pieskrējuši pie kapteiņa, ar šausmām ieraudzīja nēģeri: Peda seja bija melna kā čuguns, pat kakls kļuva zilgani melns no asinīm, kas 'bija izplūdušas zem ādas.