Dabas aprakstīšanā viņam palīdzēja ari Tavija. Viņa stāstīja saraustīti, piemēram, tā: «Strauts, kā lai jums to pasaka, plivina aiz zariem lakatiņu.» Taču viņas balss skaidrajās šūpās,, kas atgādināja mīlīgu piebikstīšanu, Svans savam noslēpumainajam zīmējumam uztvēra vairāk nekā Mistreja sīkajā izklāstā.
Kad saule norietēja, aiz kalnu ceļa pagrieziena sākās nokalne, un pēc kādām desmit minūtēm kariete jau nodārdēja pie Jonsona mājas apgaismotajiem logiem.
III
— Divi massi, — teica nēģeris. — Un viens neliels dāma. Tur, pagalmā. Teicu: jūs neguļ.
Kamēr Jonsons aiz rakstāmgalda piecēlās, viņam pa priekšu jau aizsteidzās žigla plecīga sieviete ar galvvidū savītu mazu plāno matu mezgliņu, saltu nīgru izteiksmi pavecīgajā sejā, kuras tumsnējums kaut kādā ziņā saskanēja ar viņas šaudīgo skatienu.
Viņai nopakaļ izgāja Jonsona milzīgais stāvs.
Divi nēģeri, pacēluši augšup lukturus, apgaismoja grupu.
— Jā, protams, es priecājos, — teica Jonsons ne gluži tādā tonī, kā bija cerējis dzirdēt Mistrejs; pēc tam viņš cieši palūkojās sievā, kuras sakniebtajās lūpās slēpās nelabvēlība pret atbraucējiem. Tomēr viņa uzskatīja par vajadzīgu pateikt:
— Jā, jā. Mūs gandrīz neviens neapmeklē, izņemot darīšanu cilvēkus. Mums tas, protams, ir patīkami.
Pēdējo teikumu Tavija varēja attiecināt uz sevi, bet tikpat labi uz «darīšanu cilvēkiem». Viņa atbildēja:
— Lūdzu, atvainojiet, ja esam atbraukuši nelaikā. Bet Mistrejs visu izstāstīs. Mēs neesam vieni. Nu Svan, vai jūs redzat? Mēs nešķiramies. Jūs, Ned, mūs nepametīsiet?
— Kamēr jūsu acis nebūs aizvērušās, — skaidri, katru zilbi uzsvērdams, teica aklais. Viņš stāvēja, turēdamies pie Mistreja rokas un, galvu nodūris, šķita, jau sadzirdēja sveša kakta vēsumu, kas bija naidīgs silti aizkustinošajai uzticībai.
— Marta, — Jonsons uzrunāja sievu. — Vajag izrīkot ļaudis. Nāciet iekšā, ciemiņi.
Visi iegāja milzīgā zālē, ko spilgti apgaismoja elektrība. Te bija simetriski novietotas smagas cietās mēbeles; dažas lētas gleznas dārgos ietvaros maz dažādoja smagnējo mītni, kas bija celta no lieliem akmeņiem kazarmju veidā. Šis kazarmju gars it droši bija ienācis iekšā gan mazajos lodziņos, gan pelēkajā sienu apdarē; durvis aizvērās cieši, ar dunoņu, kuras skumīgumu nespēja uztvert kokpauru auss.
Tavija noveda Svanu kaktā, kur viņš sēdēja un klausījās sarunā. Viņa mēģināja Jonsonam pateikties par to, ka pirms pusotra gada tas sagādājis viņiem gaišu prieku, ielūgdams viņus viesos. Taču Jonsona skatienā bija lasāma patiesa neizpratne, un Tavija apklusa. Tad sāka runāt Mistrejs. Viņš pastāstīja par krāpšanu, par viltīgajiem paņēmieniem, kam viņi ar savu uzticēšanos krituši par upuri; stāstīja par savu sapni uz visiem laikiem apmesties starp klusiem kokiem, tālāk no pilsētas darījumiem, un, kā izrādījies, viņu nopirktās mājas pārdevējam nav piederējušas.
Kad viņš ar savu stāstu bija ticis apmēram līdz pusei, ienāca Marta, apsēdās blakus vīram tādā pozā, kā tas redzams lētās fotogrāfijās, kur uzņemts pāris. Marta bija melnā zīda tērpā, rokā viņa turēja milzīgu vēdekli, bet neriskēja vēdināt, lai ar savu spēcīgo roku kustībām to nesalauztu.
Noklausījies Mistreju, Jonsons skaļi sāka smieties.
— Smalki nostrādājuši, — viņš teica, piegrūzdams sievai ar elkoni. — Vai ne, Marta?! Esi ko tādu dzirdējusi?
— Apbrīnojami, — viņa atbildēja, bez kādas kautrēšanās aplūkodama viesus. — Visu pārdevāt?
— Visu, — teica Mistrejs, — pat mūsu nelielo mantojumu un mēbeles. Citādi jau nesanāca vajadzīgā summa.
— Tad kāda velna pēc, — iebilda Jonsons, ceļgalu glaudīdams, — tā sacīt, kāda velna pēc jūs neapskatījāt to kaķi maisā?!
— Kaķi? — brīnījās Tavija.
— Nu jā; es domāju to māju. Jums vajadzēja aizbraukt uz vietas un apskatīt, ko īsti jums piedāvā. Jūs taču esat izdarījuši muļķību. Kas vainīgs?
— Muļķību, — Mistrejs mehāniski atkārtoja, — jā, muļķību gan. Taču …
Viņš apklusa. Tavija pavēra muti, bet juta, ka viņas sacīto nesapratīs. Viņu vietā atbildēja Svans:
— Maniem draugiem, — viņš kaktā klusu ierunājās, — nebūs iebildumu, ja es pateikšu viņu vietā. Viņi gribēja sevi iepriecināt ar pārsteigumu, ar to, varbūt nelielo, bet vienmēr patīkamo pārsteigumu, kad cilvēks, sperot kāju uz savas zemes, vēl to nepazīst. Viņi augstu vērtē iespaidu svaigumu, it īpaši tādā nopietnā lietā, kur pirmie iespaidi uz visiem laikiem piešķir spilgtumu nākotnei. Tāpēc viņi noticēja tam mierīgajam dižmutim.
Tavija apmulsusi iesmējās. Mistrejs viņai aizpogāja uz pleca vaļā atsprukušo spiedpodziņu un teica:
— Tā jau nu tas laikam arī bija.
— H-ha … — Jonsons iekrekstējās, žokļus šķobīdams, un paskatījās uz sievu.
Tā, pacēlusi vēdekli, pieliecās pie viņa auss un pačukstēja:
— Tu redzi, ka tie ir idioti. Taču viņi visu nav pārdevuši…
Viņš tikko paguva ar galvas mājienu pavaicāt, ko viņa ar to domā, kad Marta pievērsās jaunajai sievietei: v
— Vai tās ir īstas pērles?
— Manējās? — Tavija pieskārās pie kaklarotas, kuras lielo pērļu maigais gludenums tīksmināja viņas kaklu. — Protams! īstas. Tāds mazumiņš no mantojuma, kura vairs nav.
— Labs mazumiņš, — teica Jonsons, pieceldamies kājās un vērodams kaklarotu no sava septiņu pēdu augstuma. Viņš piemiedza acis. — Jā. Bet jums ap kaklu taču vismaz piecas krietnas muižas.
Tavija jautri un pārgalvīgi atvilka elpu.
— Redzu, ka vajadzēs jums paskaidrot, — viņa sacīja, šķelmīgi pamirkšķinādama vīram. — Šī vir- knīte mūs saderināja. Kad Mistrejs bija atnācis pateikt … vislabāko … un … tad viņš ieraudzīja šīs pērles uz mana galda. Tās vēl no vecvecmāmiņas. Viņš sajūsminājās un tēloja man priekšā, kā jūras gultnē gliemežnīca zaigodama snauž. Kā viņa dzīvo savās dziļās pērļainās domās. Un … un … kā viņa mīl, aizver savu pērli, bet mēs sēdējām līdzās … un …un …