— Atstājis šo krastu! — iesaucās garmatainais Ro- deks, rosīdamies apkārt Pedam. — Džener, tu nāc šurp, bet tu, Sigbij, ņem viņu aiz kājām. Ko, nevar pacelt? Vai es neteicu, ka viņš sver vismaz desmit pudu!
— Rodek, — sacīja Dženers, satraukts kasīdams ausi, — aizej, atnes divas nūjas un spaini ūdens. Varbūt, ka viņš vēl dzīvs. Bet ja viņš patiešām atdevis galus, uzliksim uz nūjām un tā aiznesīsim līdz kuterim.
— Pavisam nelaikā, — murmināja Sigbijs. — Taču gatavojāmies rīt izbraukt. Tas man nepavisam nepatīk. Puiši tagad sakausies. Tā vienmēr iznāk, — viņš nobeidza, nikni piecirzdams kāju, — kad dod vaļu savai mežonīgajai fantāzijai un neievēro paša velna noteikto kārtību: ja gribi piedzerties, tad sēdi zem jumta pie galda, kā godīgam jūrniekam pieklājas!
II
— Ajan, puisēn, — teica kuģa pavārs, iedams garām kambīzei, — tev ari vajadzētu tur būt klāt; visiem prāti satraukti, tagad ausis jātur vajā. Der dzirdēt, ko puiši runā, tas taču var attiekties arī uz tevi.
Ajans pasmaidīja.
— Mans laiks vēl nav pienācis, — viņš klusi pateica, sašūpodams vantis un noraudzīdamies, kā zem zāliņa, trīsēdamas no sašūpošanas, rimst kustēties tievās troses, kas satur vantis. — Es vēl pagaidīšu.
— Patiesībā, — pavārs teica, uzsizdams jauneklim uz pleca, — tu, skaistais blēdi, nemaz neesi vairs tik zaļš, lai tevi te pavisam nobīdītu malā. Ej vien, tu bendes mīluli, kubrikā, tur patlaban visi sapulcējušies. Es arī iešu. Man tur darīšanas, kas, atklāti sakot, dzen mani strupceļā. Nu pasaki, Aj, kur tas redzēts, ka pavāram jāzina grāmatvedība? No manis prasa atskaiti par saimniecību — vai tas kur dzirdēts! Tas ir kauns, Ajan, īstiem laupītājiem, tas pats, kas izžuvusi peļķe. Kad es biju sapinies ar Harleju Ruporu — viņš atstāja šo krastu pirms sešiem gadiem, kartečas šķemba izgāja cauri — nekā tamlīdzīga nebija: katrs, kam iepatikās, gāja kravas telpā, kur dažreiz stāvēja desmitiem labu fermas vēršu, izlādēja revolveri kādam ribās un paņēma gabalu pēc sirds patikas. Nāc, Ajan, tas taču galu galā patiešām ir interesanti!
— Iesim, — Ajans vienaldzīgi sacīja, — bet tu zini, man nepatīk troksnis.
— Nu tad apsauc viņus, — pavārs zobgalīgi teica. — Un cauri.
Bija nakts, okeāns klusi valstījās gar šonera sāniem, ar mākoņiem aizvilktās debesis šķita zemas kā pagraba griesti. Pavārs ar Ajanu piegāja pie lūkas, ko apgaismoja lejā degošās sveces; tās pusapajā rīkle virda laukā tabakas dūmu mutuļus, kliedzienus un smacīgu siltumu, ko izgaroja daudzo cilvēku ķermeņi.
Kad viņi abi nogāja lejā, viņu acu priekšā atklājās šāda aina.
* Uz augšējām un apakšējām kojām, kājas kūjādami, smēķēdami un smiedamies, sēdēja trīsdesmit seši plēsīgi jūras putni — «Degļa» komanda. Atbilstoši brīža svinīgumam, daudzi bija nometuši brezenta bušlatus un uzvilkusi švītīgas zīda blūzes; viens otrs bija noskuvies; daži par sēru zīmi ap kreiso roku virs delnas bija apsējuši melnas drānas strēmeli.
Kaktā pie ūdens mucas — tīrs galds, pilns ar vēl neskartu mielastu: vesels kalns veģu, šķiņķu, balto sausiņu un neliels maisiņš ar rozīnēm.
Kubrika vidū uz garā pusdienu galda, kas bija pārklāts ar tepiķi, gulēja kapteinis Peds. Acis, kas spītīgi turējās vaļā, bija pievērstas griestiem, it kā tur, aiz- darvotajās gropēs, slēptos viņa tik negaidītās nāves izskaidrojums. Seja arvien vairāk samelnēja, uzblīda, un tai vairs nebija nekādas izteiksmes. Mironim bija uzvilkts jūrnieka parādes mundieris ar tresēm un spožām pogām; taisns amerikāņu zobens, iegūts no vaļu medību kuģa, bija nolikts starp Peda kājām. Uztūkušās rokas sakrustotas uz augstajām krūtīm.
Taču nāve, kas visiem klātesošajiem neskaitāmas reizes bija uzsitusi uz pleca, arī tagad nevienu nebija satriekusi: visi izturējās izlaidīgi, strīdējās, derēja, vai Peds līdz rītam būs jau sācis smirdēt vai nē. Šī krogus, kapsētas un aizdomīgās sabiedrības sajaukuma noskaņa Ajana sirdī sacēla negaidītu nemieru: svarīgu notikumu nojautā jaunekļa acis atspīdēja kā lūsiņi, kas izgājis medībās. Viņš nostājās kaktā, smaidīdams savu dīvaino smaidu, kas atgādināja nenoteiktu žestu, kad cilvēks it kā nevar izšķirties — sveicināt vai draudēt.
Tikko Ajans ieņēma savu vietu, uz kojas uztrausās Redžs, Peda labā roka; tagad gan vienkārši roka, jo ķermenis šo krastu atstājis. Redža acis stūrainajā uzpūtīgajā sejā bez apstājas vēroja klātesošos. Iestājās relatīvs klusums.
— Puiši! — iesāka Redžs. — Noticis tas, kas noticis. Jūs redzat, — viņš norādīja uz mirušā galvu.
— Peds šausmīgi dzēra, to jau jūs paši labi zināt. Bet kurš gan uzdrīkstējās viņam to pārmest?
— Labi teikts, — piebalsoja Dženera spraigais bass. — Pūtiet vien tālāk, leitnant, un lai debesis jums palīdz abus enkurus laimīgi iemest ostā …
— Katram būs dots laiks vingrināties daiļrunībā,— matrozi pārtrauca Redžs, īgni uz viņu paskatījies.
— Puiši! Kas tur ko spriedelēt — mēs jau neesam uz kaut kāda kara kuģa, kur izsniedz mēriņu viskija pusdienā, mēriņu pirms vakariņām. Nevaru novaldīt smieklus, kad par to runāju. Jā. Peds nevarēja aizmirst savu stāvokli, un šī atmiņa viņu iedzina nāvē. Cik man bārdā matu, tik reižu esmu ņēmis viņu aiz piedurknes, kad viņš ar pilnu padusi un piebāztām kabatām gāja uz to liktenīgo pauguru. Viņš lamājās. Viņš šausmīgi lamājās un ņēmās iegalvot, ka viņam vismaz reizi dienā jāpiedzeras. Padarīt šo nelaimes gadījumu par nebijušu ir tas pats, kas apkalt skrejošu zirgu. Mēs te esam bezspēcīgi, un, ja mēs varētu raudāt, tad Peda līķis tagad peldētu mūsu asarās kā niedrīte lielā upē. Ir jāpateicas tev, Ped, — pacēlis balsi, Redžs pievērsās mirušajam, — ka no pinkainiem vilcēniem izauguši īsti vilki. Āmen.