Viņš apklusa un traģiski sarauca pieri, pūlēdamies saskatīt, kādu iespaidu atstājusi viņa runa. Atskanēja atturīgi aplausi.
— Tagad mums, — teica Redžs, — kā jau dzīvajiem, jārūpējas par ikdienišķām, neatliekamām lietām. Viss jānokārto, lai tas, kuru jūs ievēlēsiet par kapteini, — te Redžs apstājās, bet visu sejas pēkšņi kjuva noslēgtas, dažs pat nodūra galvu, — lai jaunajam priekšniekam viss būtu skaidri redzams kā spogulī. Tūlīt uzstāsies pavārs Sets Alls un sniegs pārskatu par pārtikas krājumiem. Pēc tam es — par vispārējiem ienākumiem un izdevumiem, un beidzot stūrmanis Harvejs darīs visiem zināmu, kāds stāvoklis ir ar ieročiem, kuģa materiāliem un pārējo inventāru. Pēc tam bez kādas vilcināšanās ievēlēsim kapteini, jo jūs paši labi zināt, ka disciplīnas trūkums uz kuģa ir vēl lielāks posts nekā sievietes klātesamība. Es beidzu.
Redža iedegušo, paplato pieri klāja sviedri. Viņš atvilka elpu un nogāja malā, bet viņa vietā nostājās pavārs. Seta izturēšanās skaidri liecināja par visdziļāko nicinājumu pret šo lomu, kādā viņam šeit jāuzstājas: viņš demonstratīvi pazvalstījās un ik mirkli bāza rokas kabatās, bet tūlīt atkal vilka laukā, kad tās bija vajadzīgas kādam nevērīgi elegantam žestam.
— Ko es varu teikt, jūs taču visi mani labi pazīstat, — pavārs iesāka. — Kam vajadzīga šī muļķīgā komēdija? Būsim vaļsirdīgi. Esmu apzadzis jūs, džentlmeņi: triju gadu laikā esmu iedzīvojies milzu bagātībā par tukšām rīsu un piparu kastēm un izvārītiem kauliem. Vēl tagad tos pārdodu haizivīm, tādām nabadzīgākām, par trīs penijiem gabalā — lai jods mani parauj, ja tas tā nav. Tikai viena nelaime: haizivis naudu nemaksā.
Traka smieklu brāzma pavadīja šo vienkāršo joku. Sets, šķelmīgi pamirkšķinājis Redža sasprindzinātajai fizionomijai, noslaucīja ūsas un tūlīt pēkšņi kļuva nopietns, tikai pašās viņa šaudīgo redzokļu dzīlēs uzliesmoja zobgalīgas uguntiņas.
—• Es visu esmu pierakstījis, — viņš teica, izvilkdams taukainu papīrīti. — Tad klausieties: mums vēl palicis pirmās un otrās šķiras galetes — četrdesmit maisu, miltu — sešas lielas mucas, apmēram pus- tonnu katra; sālīta cūkgaļa — divas mucas, bez tam ir vēl divi pussprāguši vērši… Attiecībā uz vēršiem: vai man viņi šeit jāgana, vai? Rīt es viņus nošaušu. Ko tu, Sigbij, uztraucies? Nesasmaks, mums ir ledus pagrabi un salpetris. Kas vēl mums ir? Ak tā — kafija, presēti dārzeņi…
Un viņš rūpīgi, ar pirkstu bakstīdams papīrītī, uzskaitīja visu esošo proviantu. Bija skaidrs, ka šajā no svešām acīm slēptajā līcī var nodzīvot kādu mēnesi, nerūpējoties par ēdamo.
Sets atgāja, vienprātīgas atzinības trokšņa pavadīts. Bija pienākusi stūrmaņa kārta. Tas pat nepapū- lējās piecelties no kojas, uz kuras starp viņu un bocmani stāvēja pudele alvas glāžu sabiedrībā. Ajans no sava kakta redzēja, kā stūrmaņa šaurā, nopietnā seja pastiepās gar ktājbalstu uz priekšu, ātri jo ātri mezdama pūlī smagas īsas frāzes, ko pavadīja žokļu šņak- stēšana.
— Viss kārtībā, — teica Harvejs. — Kuģis braukšanai sagatavots, nebūtu par ļaunu tikai vēl notīrīt priekšvadņa apšuvumu zem ūdens līnijas; tas apaudzis ar gliemežiem un visādu drazu. Vecā sūce beidzot atrasta: tā bija radusies zem ķīļa, pie trešā timbersa, skaitot no pakaļgala, kreisajā pusē. Uzlikām ielāpu. Visi materiāli ir, sākot ar dzelzs skavām un beidzot ar rezerves klīveri. Pulvera pietiks līdz nākamajam lietus periodam: pie labas gribas pietiktu pat mēness bombardēšanai, pat četras piecas nedēļas ilgai nepārtrauktai kanonādei. Arsenālā atrodas četrdesmit divi rezerves bliežamie, piecu un sešu lādiņu; Kogana — divdesmit, Mortimera — seši, Smita un Vesona — septiņpadsmit, Skota — deviņi. Divi lielgabali — spīd un laistās, bez mazākās skrambiņas. Šāviņi: kar- teču — divas kastes, granātu — trīs, bez tam divi duči tērauda ložu ar Leversona apvalkiem. Divdesmit amerikāņu cirvju, divas harpūnas, vienpadsmit zobenu, astoņdesmit kataloniešu nažu. Šautenes: vienpadsmit kentukiešu, piecas Berdana, desmit Novotnija. Štuceri: trīsdesmit četri — Pristlija, viens — Džek- sona. Patronu — pilni komplekti.
Harvejs tikpat pēkšņi apklusa, kā bija iesācis. Pagriezies atpakaļ, viņš ar bocmani dzēra tālāk.
Troksnis pieņēmās stiprumā,' no rokas rokā ceļoja pudeles, daudzi stāvēja kājās, muguras atspieduši pret galdu, uz kura gulēja Peds, un, ar rokām plātīdamies, viņi grūstīja mirušo. Ajans piegāja pie Harveja.
— Stūrman, — viņš teica, mazliet sadrūmis, — vai jūs dzirdat? Ikviena balss skan pavisam citādi, nekā skanēja, kapteinim Pedam dzīvam esot. Ir jūtams satraukums. Kas būs tālāk?
— Tu pārmēru daudz esi sācis saprast, Aj, — teica stūrmanis. — Labāk klusē, tu esi visjaunākais, nav tava darīšana.
— Es jūtu, — atkārtoja jauneklis, — ka tuvojas svarīgi notikumi. Nojauta mani nekad neviļ, gan redzēsiet.
— Paga! — kliedza Rodeks, paceldamies, lai paskatītos uz Redžu, kas bija panācies uz priekšu. — Viņš grib kaut ko sacīt!
Ajans pagriezās. Redžs, arī iereibis, vicināja roku, aicinādams, lai komanda klausās. Izveidojās aplis.
Leitnants nostājās pie līķa, ar roku pret galda malu atspiezdamies. Izskatījās, it kā viņš būtu satvēris mirušo aiz rokas, atbalstu meklēdams.
— Šie trīs mēneši, — Redžs gandrīz kliedza, — devuši mums vienpadsmit tūkstošu skaidrā naudā un divi — par pārdoto indīgo transportu. Nauda noguldīta bankā «Draugam». Ir paraksti. Dokumentus pārbaudīs jaunais priekšnieks. Klausieties, puiši, — viņš iekliedzās ar jaunu spēku, — izsakiet savas simpātijas! Lai katrs nosauc to, kuru viņš vēlētos, šeit visi ir brīvi!