Выбрать главу

Tad pats ņēmās apskatīt sievietes attēlu, kas bija svešs šiem sašķobītajiem smaidiem. Augstprātīga iz­brīna ēna iegula starp viņa uzacīm, kas uzraukdamās gandrīz vai saskārās kā divas ogļu baržas mazā šaurā ostā.

Atskanēja saucieni:

—   Ei! Nu paklausieties! Tas taču nepieklājīgi!

—   Dodiet beidzot arī mums!

—   Palaidiet šurp to sievišķi bez lakas!

—   Peds ar sārtu ziediņu pogcaurumā! He!…

—   Ha-ha!…

Harvejs pastiepa roku, un tai pašā mirklī no tās nozuda portrets. Jau krietni vien nobružātais akvare­lis lēkāja no vienām rokām otrās; pieauguši vīri kļuva

kā bērni; daži skaļi smējās, kārīgi zobus atviezdami; daži nedabiski vaibstījās, it kā viņiem liktu taisīt re­veransu. Redžs nicīgi nospļāvās; viņš nevarēja ciest nekādas maiguma izpausmes; daudzus aizskāra šie pa daļai jocīgie, pa daļai kaunīgie iespaidi, tādēļ ka apkārt vienmēr bijusi jūtama tikai darvas, sviedru un asiņu dvaka.

—   Paskaties šurp, Aj, — cienīgi nostājies, sacīja jaunais Pilčers, — tas ir kaut kas labāks par taviem tepiķiem.

Ajans paņēma plāniņo kaula plāksnīti. Pirmā mir­klī viņš tikai redzēja seju, bet tūlīt pat nosarka tik stipri, ka viņam gandrīz kļuva smagi. Var jau būt, ka tieši zīmējuma apbružātajos toņos slēpās šā mazā portreta oriģinālais skaistums, jo portrets raudzījās viņā ar īstiem, dzīviem jaunības grācijas vaibstiem. Ajans neviļus sakustējās, it kā silta, saudzīga rokav būtu pārslīdējusi viņa sejai, un iesmējās ar saviem īpašajiem, "gari stieptajiem smiekliem, kas skanēja it kā kaklā, bez aizrautības. Pilčers teica:

—   Ko? Nudien, lai nu saka, ko grib, Peds ir bijis varens gailis, un kaut kur palikušas viņa vistiņas.

—   Tas nevar būt, *— Ajans kategoriski noliedza. — Nav tādas sievietes.

—   Kādēļ tu tā domā? — ieminējās Sigbijs.

—   Es neesmu redzējis, — Ajans īsi pateica un, brīdi klusējis, piebilda: — Patiesībā es reiz viņas redzēju, taču viņu bija pārāk daudz un nevarēju labi apskatīt. Mēs toreiz pagājām garām piestātnei ar viltotu holan­diešu pasi. Viņas tur vakarā stāvēja.

—   Beidziet niekus gvelzt! — uzsauca Redžs, ap­mierināts, ka Harvejs apklusis un viņš var piesaistīt visu uzmanību. — Kurš brauks?

—       Es negribu, — pateica Dženers, kad klusums pā­rāk ievilkās. — Kāda velna pēc?

Pārējie vilcinājās. Aizbraukt tādā nesaskaņu brīdī, kad nupat nupat sāks dalīt Peda zeltu? Kurš uzņem­sies šo risku, riskēs arī ar to, ka var atgriezties tukšā līcī vai labākā gadījumā vēl pie apvāršņa ieraudzīt «Degļa» pakaļgalu.

Redžs turpināja:

—       Nudien, kauns! Dienu agrāk, dienu vēlāk! Nu, kurš pieteiksies?

Daži pavirzījās nomaļus. Harvejs pēkšņi nobālēja, un visi strauji atkāpās: viņa rokā bija revolveris.

—       Nepateicīgie nelgas! — viņš kliedza, aizmirsis, ka šinī mirklī var zaudēt visus piekritējus — kā sle­penos, tā atklātos. — Zvēru pie velna mātes, jūs esat pelnījuši, lai liek jums vilkt lozes un pirmajam, kurš atteiksies, sašķaida galvaskausu. Es prasu pirmoreiz: kurš?

Šis «kurš» nožvindza pūlī kā tērauda trose pārtrūk­dama. Atskanēja apvaldītas lamas: neviens uz izsau­kumu neatbildēja — taisnība bija jūtama prasītāja pusē.

—   Otrreiz! — kliedza saniknotais Harvejs. — Kurš?

Sigbijs saknupa, sargādamies, lai Harvejs neiešauj.

Redžs ļaunā priekā hihināja, rokas drudžaini berzē­dams.

—       Nelie … — Harvejs gribēja izkliegt, bet balss aiztrūka.

Pie borta piegāja Ajans un atturīgi pamāja ar galvu.

—       Kurš? — Harvejam vēl pēc inerces paspruka paklusā balsī: — Aj, tu?

—   Es.

—       Trīsdesmit jūdzes ar laivu un divi simti pa dzelzceļu uz ziemeļiem.

—   Labi.

—   Šovakar.

—   Jā.

—   Nevajag zaudēt laiku.

—   Es braukšu, Harvej.

IV.

Nakts joņoja aulekšiem; vakars aiztrauca projām; aiz klintīm plandīja viņa daudzkrāsainā, skrienot sa­plosītā apmetņa sārtās driskas ar gaišzilu apmalo­jumu. Krastmalā, šūpojās sudrabainas miglas lēveri, ūdens tumsa, ugunīgais saulrieta spārns meta ēnu pa­klājus, zeme kļuva domīga, putni apklusa.

Bija bezvējš, jūras viļņi vēlās smagi kā paēdis ka­ķis; airi tikai uz mirkli salīgoja tā laisko muguru. Ajans bez steigas attālinājās no šonera. Laiva peldēja smagā gaitā, to dzina uz priekšu arvien gausāki grū­dieni.

«Degļa» siluets gandrīz saplūda ar tumšo krasta joslu, tikai snaudošajās debesīs melnēja daļa rāju un stengu, apakšā biezēja tumsa. Gaišas ūdens mirgas te uzdzirkstīja, te atkal nodzisa. Minūtes piecas aizritēja pilnīgā klusumā — pēdējais tumsas uzbrukums visu noslīcināja. Ajans izņēma no laivas sarūsējušu dzelzs lukturi, iededzināja to, aptvēra stāvokli un strauji pa­grieza pa kreisi.

Aizkvēpušo izliekto stiklu rūsganā gaisma šūpoda­mās apspīdēja ūdeni, airus un daļu no izplatījuma, bet tālākā apkārtne nu kļuva pavisam melna kā akla apakšzemes upes grota. Ajans airēja uz jūras šau­rumu, šad un tad palūkodamies zvaigznēs. Viņš ne­steidzās: bezvēja klusums selgā acīmredzot solīja ne­traucētu braukšanu, — bet viņš turējās krasta tuvumā. Pēc kāda laika maza zvaigznīte labajā pusē izmeta zelta adatiņu un noslēpās aiz krasta kraujas; tas no­zīmēja, ka laiva iebraukusi jūras šaurumā.

Ajans piecēlās kājās un, elpu aizturējis, kādu laiku ieklausījās. No labās puses nāca silta, smacīga purva puvuma dvaka, tumsas aizsegā slēpto zaļo dārgumu indīgo izgarojumu dvesma; 'tikko manāmi švīkstēja smiltis, uzņemdamas miegaino paisumu. Krasti bija pavisam tuvu. Ajans apsēdās. Tagad viņš brauca cauri līča vārtiem, pagriezdamies uz šauruma ziemeļu pusi. Priekšā pāris jūdžu attālumā pletās okeāns, aiz mu­guras atradās šaura sprauga, ko ieskāva salas un kontinenta ķīļi. Jūras šauruma gultne, ko bija izgrau­zušas zemūdens straumes, pazemes spēki un vētras viļņu sprādzieni, kas sašūpoja jūras dzelmi līdz pa­šiem pamatiem, bija kā šaha galdiņš ar pašā spēles karstumā izvietotām figūrām. Lote šeit sasniedza gan pāris pēdu, gan ievērojamu dziļumu; dienu rāmā laikā te varēja redzēt rifu adatas un zobus; šaurums šādā laikā atgādināja plēsīgi atvērtu muti. Kā lieliem, tā maziem kuģiem te tikt cauri nozīmēja to pašu, ko pār­lēkt pāri baznīcas tornim. Gan airim, gan ķīlim pieņe­mams ūdens bija gar kraujo ziemeļu krastu: šīs joslas platums tomēr bija apšaubāms fregatei.