Precizējis virzienu, Ajans sāka airēt vienmērīgi, nepiepūloties. Viņu apņēma dižens vientulīgs klusums. Tumsa bārstīja noslēpumainus margojumus, tās dzīlēs ņirbēja pelēki, sirmi plankumi; luktura rūsganā gaisma nespēja atvairīt tumsu un neredzamā izplatījuma smagumu; vāji apgaismotajā, bezgalīgajā un baismīgajā ūdenī drūzmējās bezjēdzīgi tēli. Ajans cīnījās ar bailēm, vienmuļu domu uzplūdi turēja viņu mokošā saspringtībā, un melnajā gaisa telpas sienā ņirbēja pēdējo dienu notikumu ainas, acumirklīgas kā sapņa drumslas. Viņš raudzījās, domāja, un pēkšņi viņa tumšajām noslēpumainajām acīm atklājās bezgalīgs tukšums, kas sažņaudza sirdi. Viņš sajuta telpu, visapkārt bija neredzami iegruvumi: iemigušā okeāna seja cēlās pret zenītu un ar bezdibeņa saltumu biedēja domas. Viņš nodrebēja. Klusumā auga augumā tāla, gari stiepta duna, it kā apvārsnis būtu sācis rēkt; tumsu sagrāba neizprotams satraukums, ausīs sāka džinkstēt spējš asiņu pieplūdums. Viss apklusa.
Tā, protams, bija dzirdes halucinācija. Ajans piecēlās kājās, atkal apsēdās, viņu smacēja nost bailes, un viņš iekliedzās. Viņa balss, skanīgi atsizdamās pret ūdeni, nokāva rēgus. Viss ieguva parastos mērogus, mierīgi čīkstēja duļļi, no kreisās puses vilka silta krasta vēsmiņa. Kādu brīdi Ajanam vēl bija jādomā par astoņikājiem ar zaļām fosforiskām acīm; par zivīm, kas līdzīgas spokainām parādībām vai murgainam sapnim; par gigantiskiem narvaliem, rajām, kas ir tik pretīgas kā gļetainas gaļas spilveni. Bet tie jau bija pēdējie iztēles krampji. Viņš nolika airus, pievirzīja sev tuvāk lukturi un izņēma sievietes portretu.
Gaisma šaudījās, mainīja krāsas, kustināja ēnas, un šķita, ka svešās meitenes sejā mainās vaibsti un viņa uzsmaida Ajanam. Viņš iesmējās; un viss — laiva, airi, lukturis, bise, kas bija noslēpta laivā, — viņam likās apbrīnojami labs un dārgs. Iebāzis portretu kabatā, Ajans vēl kādu laiku to redzēja tikpat skaidri kā tad, kad tas bija rokā. Un, kā jau tas bieži mēdz būt, kad dvēselē uzreiz saceļas neskaitāmas balsis — sarežģīts mirkļa spilgtums, — viņu pārņēma spēcīga, neizskaidrojama līksme. Viņš pietrūkās kājās, juzdams nevaldāmu tieksmi kustēties, pacēla airi virs galvas un trakā ātrumā sāka to griezt. «Z-vi-u-kš … ž-vi-u-kš … ž-vi-u-kš…» — žviukstēja gaiss; laiva klunkstēdama šūpojās no vieniem sāniem uz otriem. Ajans apsēdās, nolika airi, visa viņa seja smaidīja, acis spīdēja aiz satraukuma.
— Kādēļ tik kluss? — viņš smiedamies skaļi sacīja pats sev. — Jūra, kliedz!
Krasta atbalss smagi iedūcās un apklusa. Ajanu pārņēma vēlēšanās nopurināt klusumu kā nopurina miegu. Ieklausīdamies savā balsī, viņš skaļi sacīja:
— Es braucu, braucu! Viens pats!
Laiva bija pietuvojusies krastam, — pār Ajana galvu pārkārās zaru- velve. Viņš tvarstīja zarus, un lapas neskanīgi nočabēja virs ūdens. Un atkal Ajanam šķita, ka viņu pieveic klusums. Tad pirmie prātā iešā- vušies izsaucieni no kuģa ikdienas pāršalca pār jūras šaurumu un apklusa kā izbiedētu nakts putnu spārni.
— Ei! Visi uz klāja! Pievilkt falles! Brasēt! Rēvēt! Visi savās vietās! Sagatavot āķus!
Viņš apklusa, apsēdās, paņēma airus un spēcīgi tos trieca pret ūdeni, bāls no slepenām, kvēlām domām, bezkaunīgām kā izvarotāja skūpsts.
V
— Es tūlīt atnākšu, — teica sulainis, pamanījis, ka Ajans iet viņam nopakaļ. — Pagaidiet.
— Vai tas nav vienalga? — Ajans iebilda. — Satikt viņu taču vajag man, ne jums.
Sulainis saknieba lūpas. Viņa skatiens pauda saltu augstprātību un nicinājumu.
— Ja jūs nejokojat, — viņš sacīja, — bet esat tikai izklaidīgs, tad palūdziet man paskaidrojumu. Seit visi gaida. Un ja tiks izteikta vēlēšanās jūs pieņemt — jo labāk.
— Man šinīs lietās maza saprašana, — Ajans pasmaidīja. — Ejiet, ja tas nepieciešams, taču man nav laika.
Viņš izturēja vēl vienu šāvienu, kas nāca no izbrīna pilnām, lieliski izdresētām sulaiņa acīm, un apsēdās kaktā. Gaidīšana viņu nomāca, viņam pārskrēja dīvainas trīsas; ziņkārība, klusa piesardzība, noslēpumi, kauns un dusmas, izklaidība un skaudra sasprin- gtība — tas viss rūga viņa galvā kā vīns.
Viņš bija viens gaišajā tukšajā istabā. Daudzkrāsainais stikla kupols, caur kuru iepiūda iekšā dienas gaisma, priekšmetu dabisko nokrāsu vērta mazliet citādu; šķita, ka caur kupolu birtu smalki krāsaini putekļi. Pulētas sidrabainā, skābarža mēbeles bija izvietotas gar sienām, sienas tapsētas ar gaišzilu puķainu drānu, bet puķes uz gaišzilā fona plaši izpletušas savas lapas ar smailiem galiem. Grīda — mozaīkas, melnām un sārtām arabeskām. Lielajā, plaši atvērtajā pusapaļajā logā mirdzēja debesis, caur dārza kuplo zaļumu varēja redzēt saplaisājušas mūra sienas malu.
Tas viss bija jauns, interesants un prasījās pēc salīdzinājuma. Lielākais «Degļa» greznums atradās kopkajītē, kur bija novietoti zagti bronzas svečturi un dažas ķīniešu lādītes,'kurās šad un tad mēdza iemest cigāru galus. Ajanam' izlauzās nepacietīga nopūta, viņa acis, kas bija pievērstas portjerām, pauda mokošu nepacietību. Doma, ka viņu varētu nepieņemt, šķita briesmīga. Klusums satrauca.