Laiks ritēja, neviens nerādījās; Ajana sasprindzinājums bija sasniedzis tādu pakāpi, kad mazākais klusuma traucēklis, mazākais troksnītis nes atvieglojumu. Viņš viegli piedauzīja ar kāju pret grīdu, pēc tam ieklepojās. Viņa galvā jaucās visdažādākie minējumi. Vispirms viņam iešāvās prātā, ka cilvēks, kurš solījās par viņu ziņot, nebūs bijis mājinieks un, viņu izjokojis, mierīgā garā aizgājis prom. Sī doma viņu vai traku padarīja. Tālāk viņš prātoja, vai nebūs notikusi kāda nelaime. Cilvēks ar spožajām pogām varēja, piemēram, pakrist, sasist galvu, zaudēt samaņu. Beidzot vēl viens pieņēmums, kas iegrūda Ajana iztēli visādu iespējamību jūklī un kā zibens spēriens uzrāva viņu kājās: viņš iekritis slazdā. Spožās pogas aizgājušas pēc policijas. Tikai kā viņi varēja zināt, kas viņš tāds ir?
Vispār, prātot vairs nebija laika. Ajans izņēma revolveri, uzlika pirkstu uz mēlītes un klusiem, zaglīgiem soļiem piegāja pie durvīm. Sejā kvēloja sašutums; iespējams, ka sulaiņa parādīšanās šai mirklī nozīmētu viņam galīgu norēķināšanos ar dzīvi šai pasaulē. Atrāvis portjeru, Ajans ieraudzīja zāli, kas viņam šķita kā liels laukums; zāles viņā galā bija redzamas durvis; caur milzīgajiem logiem plūda dzīvespriecīgs saules zelts un caurstrāvoja gaišo tukšumu.
Tagad nu, cik vien ātri iespējams, vajadzēja izpildīt savu uzdevumu un manīties prom. Nekas Ajanu netraucēja sameklēt jaunkundzi, nodot viņai svarīno sainīti un glābt savu ādu, ārkārtējā gadījumā pat laisties pa logu. Ja viņam stāsies ceļā, viņš kausies. Ajans apņēmīgi atrāva portjeru un straujā gaitā devās uz priekšu; tukšajā telpā viņa jūrnieka zābaki dobji klaudzēja; aiz satraukuma viņš sīkumus pat lāga neatšķīra: zāle un tās iekārta saplūda vienā lielā neredzētā stikla, griezumu un zelta raibumā.
Divi reizes viņam paslīdēja kāja. Tas tikko neatgrieza pie iepriekšējām domām, ka spožās pogas sa- triekušas sev galvu. Nākamajā mirklī, nezkur radies, kur ne, no kakta viņam pretī iznāca jauns, vingrs cilvēks, vēja appūstu seju, dzedrām platām acīm; ģērbies viņš bija ādas biksēs, blūzē un apjozies ar raibu jostu. Ajans izstiepa revolveri, to pašu darīja arī cilvēks, kas bez trokšņa virzījās viņam pretī; un tā nu viņi pāris mirkļu stāvēja, kamēr Ajans saskatīja spoguli. Apjucis un sasarcis viņš sāka raudzīties pēc durvīm, bet tās bija slēptas, visas sienas šķita vienādas, acis žilba, no zeltītiem ietvariem raudzījās stingi greznu sieviešu smaidi. Ajans sāka virzīties gar sienu — viņa acu priekšā pamirdzēja sprauga; viņš pastiepa roku — tur bija durvis, kas, viegli pastumtas, bez trokšņa atvērās.
Ajans gandrīz vai skriešus skrēja — viss bija tukšs, nekādu dzīvības zīmju. Viņš traucās no vienas istabas otrā. Trakais uzbudinājums viesa viņa smadzenēs jucekli un neskaidrību. Viņš neapstājās. Tikai vienu reizi, pārsteigts par dīvaino skatu: uz milzīgas melni pulētas kastes malas bija rindā saliktas baltas un melnas kaula nūjiņas, viņš gribēja tās paņemt, bet tās izslīdēja no pirkstiem, un negaidīti noskanēja skumīgs zvans. Ajans dusmīgi atrāva roku un trīcēdams ieklausījās: zvans apklusa. Tas bija neizprotami.
Šis pilnīga apstulbuma, izbrīna, baismīgas vientulības mirklis izraisīja viņa dvēselē trulas sāpes. Viņš izdrāzās mazā gaitenītī, izskrēja saules pielietajā stikla galerijā, atvēra vēl vienas durvis un apstājās, sastinga aiz pārsteiguma, sirds vai pamira, un aptrūka elpas.
VI
Istaba, kurā viņš tik trauksmaini iebrāzās, ar revolveri vienā rokā un svarīno sainīti otrā, bija neparasti dzīvespriecīga. Sienas klāja baltsārti svītrots audums, tādēļ telpa atgādināja milzīga čemodāna iekšpusi; saules pusē sienas nebija, to aizstāja no grīdas līdz pat griestiem stikla rūšu rindas sešstūrainos zaļos ietvaros, un tādēļ šī siena atgādināja bišu šūnas, tikai ar to starpību, ka tajās zeltoja nevis medus, bet gaisma. Istaba ar šo gaismu bija kā lietin pielieta. Zirandoles ar vīteņaugiem aizklāja stikla sienas apakšējo daļu; no griestiem lejup nokārās savijušies tropu ziedi, to stīdziņas trīsēja kā mazi nevainīgi taustek- līši. Kaktā virs bambusa šūpuļkrēsla tievā gredzenā šūpojās mazs cekulains papagailis. Vidū — galds, tam apkārt salikti sniegbalti mīkstie krēsli; saulē mirdzēja kafijas trauku sudrabs.
Ajans to visu neuztvēra — viņš redzēja, ka gaismas un zaļumu ietvarā iznira portreta dzīvā seja; sieviete nāca viņam pretī, izbijusies un bāla. Bet tūlīt pat viņas vaibstos iezīmējās rāms izbrīns: ieradums apvaldīt sevi. Viņa stāvēja taisni, nekustoties un lielām pelēkām acīm raudzījās Ajanam tieši sejā.
— Tā esat jūs, — Ajans ar pūlēm izdvesa. — Es jūs pazinu pēc portreta. Tur bija viens cilvēks, viņš teica, ka ienāks pie jums un pieteiks mani. Es domāju, ka tas ir nodevējs. Izstaigāju daudz istabu, kamēr jūs atradu.
— Nolieciet revolveri, — meitene sacīja.
Ajans paskatījās uz savu labo roku, kurā bija satverts ierocis, un aizbāza vesonu aiz jostas.
— Es to izvilku visādam gadījumam, — viņš izdvesa, — mēs klusumam neuzticamies. Jūsu vārds ir
Stella, atvainojiet, ja es kļūdos, bet tā man teica tas skūtais vecais vīrs, kas jums kaut ko atsūtījis šinī sainītī. Kas tur iekšā — nezinu. Te tas ir. Es laikam jūs, jaunkundz, nobiedēju?
Meiča zobgalīgi paskatījās uz apmeklētāju.
— Es varbūt būtu nobijusies, .ja jūs būtu atnācis naktī, bet tagad taču diena. Sēdieties un izstāstiet, kāds ir jūsu brāzmainā apmeklējuma iemesls.