Stella nenovaldījās. Ja viņa šai brīdī nesāktu runāt, viņai kļūtu smagi no šīs nomācošās, neatvairāmās prasības izlādēties.
— Kas bija mans tēvs? — viņa vaicāja. — Jums taču jāpazīst Peds — tas ir viņa vārds. Bet kas viņš bija?
— Peds!? — Ajans atkāpās dažus soļus. — Peds — jūsu tēvs!?
— It kā jūs .to nezinātu. — Stella iegremdēja rokas dārglietās. — Izbeigsim slēpšanās rotaļu. Jūs braucāt šurp, jūsu rokās bija manas mātes portrets. Izbei- dziet melus! Tātad … Peds? …
— Jūsu mātes? — atkārtoja Ajans. — Kā es to varēju zināt? Jūs mani apdullinājāt, ticiet man, nekad mūžā es neesmu melojis. Man tagad galvā tikpat kā brikšņos. Es nezināju.
Viņa acis sastapās ar pelēkajām, augstprātīgajām acīm, bet viņš savējās nenolaida. Viņš pats meklēja izskaidrojumu, it kā viņam jau būtu tiesības uz to, un Peda akmeņi viņus saistīja. Ajans gaidīja.
— Jūs … esat naivs, — pēc īsa klusuma brīža teica Stella. — Tagad jūs, es ceru, zināt?
— Jā, jūs pateicāt.
Viņa atkal pagriezās pret galdu — tur bija magnets, kas pagrieza viņas galvu. Spalgi iekliedzās papagailis, tā brēciens, šķita, atrāva meiteni no samudžinātajām domām. Doma, ka būtībā daudz vairs nav palicis ko stāstīt un ka izstāstīt katrā ziņā būs labāk, nekā atstāt kaut vismazāko spraudziņu tenkām, šķita prātīga.
— Mana māte bija dejotāja, — meitene lietišķi pateica, nepagriezusies pret Ajanu, — dejotāja Rioža- neirā. Jūs jau zināt, ka tur ir visdažādākā sabiedrība.
Ajans pamāja ar galvu.
— Peds bija ar viņu pazīstams. Ja jūs esat ziņkārīgs un tas jums vēl nav pietiekami skaidrs — vaicājiet.
— Man nav ko vaicāt.
— Es ceru. Varējāt apsēsties.
Ajans apsēdās. Meitene palika stāvam, ar roku skardama galdu. Reiz parādījusi uzticību, viņa neuzskatīja par iespējamu apstāties.
— Viņu sauca tāpat kā mani. Viņa apprecējās. Šī māja pieder manam patēvam. Viņš ir tējas tirgotājs. Sauc mani par meitu. Kas ir Peds?
— Peds bija kapteinis, — teica Ajans, iegrimis jūtu atvarā, kur viņam šķita, ka tas, ko zina viņš, nez kādēļ jāzina visiem. — Viņš nomira.
— To es jau zinu.
— «Deglis uz pulvera» nav tirgotāju šoneris, — Ajans strupi iesmējās. — Mēs dažreiz aizturam va|u medniekus, bet ar tiem liela ķēpa. Peds deva priekšroku pastam.
Stella izslējās.
— Tas ir pārmēru dāsni vienai dienai, — viņa sacīja, ziņkārīgi uzlūkodama Ajanu. — Jūs … aplaupāt?
— Mēs ņemam vispiemērotāko, — pēc īsa klusuma brīža iebilda Ajans. — Nauda gadās ne visai bieži, bet zīda un tējas transporti arī ir ienesīgi.
— Klusējiet! — kliedza Stella, staigādama pa istabu. — Bet apbruņotie … kara kuģi?
— Spēks viņu pusē, — Ajans nopūtās. — Mēs tāpat zaudējam cilvēkus, — viņš piebilda, — nedomājiet, ka visi padodas kā zaj<i cilpā.
— Tas nozīmē, ka "tur, uz galda … — Stella piegāja pie lādītes. — Vai jums neliekas, ka tie kļuvuši tumšāki pēc jūsu stāstītā?
— Peds jūs ļoti mīlēja, — iebilda Ajans.
— Jūs to zināt?
— Jā.
— Vai viņš ar jums par mani tika runājis?
— Ne reizes.
— Kā tad jūs to zināt?
— Stella, — teica Ajans, — vai tad viņš varēja jūs nemīlēt?
Meitene pasmaidīja. Viņai priekšā, saules ugunī, tādi paši kā pirms ceturtdaļstundas, zaigoja dimanti, un tie nebija kļuvuši ne tumšāki, ne sliktāki. Viņu pagātne sadega viņu pašu mirdzuma ugunskurā.
Šī apcere beidzot meiteni nogurdināja, viņa nostājās pretī Ajanam.
— Kā jūs sauc?
— Ajs, arī — Ajans.
— Kas jūs esat?
— Matrozis.
— Ajan, pastāstiet par jūsu kuģi un par manu … Pedu.
VII
Saraustītiem, juceklīgiem vārdiem, kas klupa cits pret citu kā ātri skrejošu cilvēku pūlis, Ajans izstāstīja visu, kas, pēc viņa domām, varēja interesēt Stellu. Stella viņu nepārtrauca, dažreiz tikai pamāja ar galvu, piesitot ar kurpes purngalu pa grīdu, kad viņš apstājās.
Ajans iesāka ar Pedu, bet drīz vien, pašam nemanot, izstāstīja visu. Ko viņš gribēja sacīt? Paklausieties mežoņa dziesmu, ko tas dzied rītausmā, braucot ar laivu lejup pa lielu upi. Viņš noliek airus un skaļi domā zemos rīkles skaņu toņos. Viņa domas ir puķainas un juceklīgi traucas cita pakaļ citai: pieminējis noasinātu bultu, viņš tūdaļ to aizmirst, lai cildinātu ziedošu koku. Ajans runāja par nāvi ložu krusā, un nāve šķita nenozīmīga kā parasta kontūzija; par tekošās takelāžas remontu, par to, ka karstā laikā klāju aplej ar ūdeni. Viņš stāstīja par svelmaino tornado un reizē arī par bezvēju; par nēģera rēgu, par nelaimēm, ko kuģim atnes kaķi, par manevrēšanas mākslu, kad jābrauc pret vēju, par pelnu derīgumu brūcēm, par ugunīm jūrā, par spoku kuģiem. Stingā ņirba, sānu un gareniskā šūpošanās, nakts signāli, pa gaisu lidojošās zivis, kravas iekraušana, magnētiskās vētras, kad kompasa adata šaudās kā neprātīga, — viss viņa vārdos bija stingrs un skaidrs kā svaigs riekstkoka dēlis. Viņš stāstīja par sadursmēm, kurās pusdzīvos pārmet pār bortu un, caurumu krūtīs aizžņaudzot, lādējās un dzen velnu. Tūlīt pat, it kā asinis noslaukot, stāsts pāriet uz brīzi, pasātu, mitrālu, Austrumindi- jas cikloniem, okeāna klusumu, nogurdinošo svelmes apnicību. Rītablāzma un vakarblāzma, vētras viltīgie paņēmieni; rifi, kas pārgriež kuģi kā bārdasnazis avīzes lapu …
Ajans apstājās, kad Stella piecēlās no krēsla. Jūras dzīve, kas bija iznirusi viņas acu priekšā, nobālēja, apdzisa, pārcēlās uz dimantu kaudzi. Meitene piegāja pie galda; rokas sāka kustēties, paceļoties pie sejas, kakla un sniedzoties atkal pēc jauniem dārgumiem. Viņa pagriezās, dārglietu apmirdzēta, pārvērstu, kvēlojošu seju.