— … un saskūpstījāties, protams, — atskanēja Svana labsirdīgais bass.
— Ned! Domājiet pie sevis! — iesaucās Tavija.
— Kāds suflieris atradies tur, kaktā!
Iestājās neveikls klusums.
— Nekas, ka es tā pateicu? — Tavija, pagriezusies pret vīru, jautāja.
Tas ar skatienu viņu nomierināja.
— Tas viss nav nekas, viss aiziet, — viņš sacīja un, pievērsdamies Jonsonam, piebilda: — Tādas lietas, protams, nepārdod, tāpat kā nepārdod laulību gredzenus.
— Vareni! — teica Jonsons.
— Ko tad jūs tagad darīsiet? — vaicāja Marta.
— Vispirms jāpadomā. — Mistrejs neviļus nopūtās.
— Tikai dažas dienas, dārgais Jonson. Lai viņa papriecājas par jūsu šejienes savvaļas skaistumu.
— Da-ba! — Jonsons gari novilka. — Mana nelaime tā, ka rūpnīca strādā slikti. Tiesa, ir . ..
— Vakariņas ir, — pavērdams durvis, sacīja žaketē ģērbies nēģeris.
— Vai jūs sen zaudējāt acu gaismu? — Marta vaicāja Svanam.
— Sen.
Saimnieku nelāgais garastāvoklis pie galda neko neuzlabojās, lai gan Jonsons daudz un alkatīgi dzēra. Marta gan kļuva laipnāka. No viņas glaimiem dažbrīd gribējās kliegt, lai gan spalgā tarkšķēšana daļēji notušēja saspīlējumu, kas Tavijai sāka jau kļūt nepanesams.
Jonsons, mazliet sagrīļojies, tāpēc ka elkonis noslīdēja garām galdam, pret ko viņš gribēja atbalstīties, beidzot uzskatīja par vajadzīgu atklāt Mistrejam savas darījumu lietas. Rūpnīca putot laukā. To vajājot neveiksmes, parādi augot, drīz tos sākšot piedzīt spaidu kārtā, noiets mazs, tirdzniecībā stagnācija, krīze. Viņš tomēr galvu nenokarot. Visu mūžu viņam esot nācies pērties laukā vēl no daudz grūtākiem stāvokļiem, — mākoņi izklīdīšot.
Mistrejs izteica cerību, ka tie.izklīdīs ātrāk, nekā var domāt. Tā kā Tavijai acis vērās ciet, viņš sarunu necentās uzturēt; klusēja arī Neds Svans. Neilgi pirms pulksteņa pusnakts sitieniem pie mājas loga norībēja pērkonīgs šāviens, ko pavadīja kliedzieni un suņa riešana.
— Pārnācis Gogs, — teica Marta, — mūsu dēls.
Pa visu māju nodārdēja durvju klaudzieni, pēc tam
mazās sabiedrības priekšā parādījās jauns cilvēks, drūms, gara auguma, tāds pats kā tēvs. Ap galvu viņam pēc kalniešu modes bija apsiets sarkans lakats, cieta bārda nedabiski kā melna uzlīme ietvēra pilnīgo, iedegušo seju ar nepatīkamu muti un bezkrāsainām miegainām acīm, gurdu trulu skatienu. Rokās viņam bija karabīne.
— Svešs suns, — viņš teica, mazliet apjucis svešu laužu klātienē, un pagriežas, lai ietu prom. — Galvā. Ha-ha!
— Apsēdies, — teica Jonsons.
Gogs, kaut ko nomurminājis, izgāja, ar šautenes stobru ietriekdams pa durvīm.
— Lācis! — tēvs nokliedza pakaļ. Māte paskaidroja:
— Viņu nav ko ievērot: ja nolēmis klusēt vai kaut ko negribēs, — veltīga visa lūgšanās.
Par to vairāk netika runāts. Kad vēl kādu laiciņu bija pasēdējuši, viesus aizveda viņiem sagatavotā istabā. Pirms gulētiešanas abi vēl iegāja pie Neda paraudzīties, vai viņam kaut ko nevajag.
— Nu, ko jūs teiksiet, — vaicāja Mistrejs, — kādi jums iespaidi?
— Skaidri redzu visus trīs. — Svans samiedza savas aklās acis, ielūkodamies tai pasaulē, kur viss viņam bija tik pazīstams. — Jonsons: melna liela mute un ruda svītra šķērsām pāri asiņu pieplūdušajām acīm. Viņa sieva: neliels zobrats ar astoņkāja knābi vidū. Gogs … tas nav skaidrs … jā: tumsa, divas vara punktis un pūces spārni.
— Nu, vai ziniet, — Tavija bija mazliet neapmierināta, — mīļais Ned, jūs šodien esat nervozs. Bet, patiesību sakot, arī man nezin kādēļ sirds nav mierīga.
— Šķiet, mēs esam atbraukuši nelaikā, — teica Mistrejs, taču, nevēlēdamies satraukt Taviju, piebilda: — Nepamatotas aizdomas, un tas ir viss … Saldu miegu, Ned!
— Pateicos. Lai arī jums salds miegs, — atbildēja Svans, — kamēr esmu akls.
Vīrs ar sievu jau sen bija pieraduši pie Neda Svana dīvainībām savu domu izteiksmē; tādēļ, īpašu uzmanību nepievērsuši tā pēdējiem vārdiem, viņi atvadījās un aizgāja uz savu istabu.
Dažas dienas viņi nodzīvoja, rītos dodamies ielejās vai arī caur ziedošām aizām uzkāpdami brīnumainos kalnu pasaules stūrīšos, kur ainavu neparastais spilgtums atgādina cilvēkam daudzas līksmas tikšanās ar savām skaistajām ilgām, kas te pieņēmušas mierīgu vai arī elpu aizraujošu veidolu. Šinī pasaulē netālu no mājām šo kalnu maigo skaistumu ņēmās apkūpināt Jonsona rūpnīca — ar sienām un dažādām noliktavām apbūvēti dūmeņi. Šī rūpnīca nogāžu zaļajā zaigumā pēkšņi iznira acu priekšā, it kā tā būtu no pilsētas šurp atcelta pa zemes apakšu. Tavija to aplūkoja, nekā nejautādama, tikai reizēm klusi pateikdama «A!…» — ja Jonsons, gadīdamies tuvumā, kaut ko skaidroja. Un viņa steidzās uz ezeru, kur ar makšķerēm rokās bezrūpīgi aplaupīti cilvēki ar visu savu būtni uzņēma sevī bezdibenīgā ūdens mirdzumu, kas atspulgoja viņu augumus.
Neds Svans viņiem vienmēr nāca līdzi. Tādēļ šīs pastaigas bija lēnas un rāmas, jo aklo vajadzēja vest, ļaujot viņam turēties pie rokas vai arī aiz nūjas, kuras otru galu Mistrejs pasita padusē. Neds Svans viņus iztaujāja, klausījās un runāja par ko savu.
Tai pašā laikā mājas iespaidi — dabiskā savstarpējā atsvešinātība, kuru noslēpt nācās ar zināmu piepūli — nostājās viņiem aizmugurē, taču viņi reti kad pievērsās to skarbajai sejai. Tur ritēja sava dzīve, galvvidū plānajā mezgliņā savīta, ar kliedzieniem, rēķiniem un lādēšanos, ar lamām un savdabīgām dvēseles atraugām, kas precīzi iezīmēja visas darījumu dienas svārstības. Saimnieki un viesi tikās reti. Gogs dažreiz ieradās uz pusdienām, bet biežāk gan deva ziņu par savu eksistenci ar šāvieniem vai arī smiekliem kaut kur aiz sta|ļiem; un šie smiekli skanēja tik ilgi, vienmērīgi un skaļi, ka gribējās aizvērt logu. Viņš gandrīz neko nerunāja, sasveicinājās ar tādu kā pretīgumu un vispār bija — viņš pats.