IX
Ajans izberzēja acis vientulīgā rīta klusumā, slapjš, -apreibis un gurds no nesenās pārpūles. Pleci bija uztūkuši un smeldza; apziņa klīda miglā, it kā neredzama roka visu laiku mēģinātu aizsegt viņa skatienam rāmās krasta bangas, līča zilos vārtus, kur stāvēja «Deglis uz pulvera», un pārlaisto diennakšu spilgto, dzīvo seju.
Ajans piecēlās, noāva kājas, mazliet pastaigāja šurp un turp, tīksminādams pārpūlētās pēdas-sasilu- šajās krasta smiltīs, izvingrināja locekļus un bija pilnīgi kā no jauna piedzimis. Netālu melnēja no ūdens izslējies applūdušās laivas ķīlis; jūra viļņojot šūpoja laivu, it kā pārdomās kavēdamās un nezinādama, ko darīt ar šādu neveiklu priekšmetu. Vētru šaurums likās rāms kā tikko laulību pārkāpušas sievas rimtās eņģeļa acis; apklusis, nomierinājies un izgaismojies, ar sidrabainām mēlēm tas laizīja dzeltenās smiltis kā prātīga cienīga kaķe, kas noņemas ar savu kaķēnu rīta tualeti.
Matrozis rūpīgi apskatīja laivu: cauruma nebija. Bise līdz ar saglabājušos airi atradās laivā, iemudži- nāti uzbriedušajā tauvā; bises stobrs bija smilšu un dūņu pilns. Ajans izņēma patronu, izmazgāja stobru un ievilka laivu dziļumā. Viņš steidzās; viņam blakus, ne mirkli viņu neatstājot, līdz ceļiem pa ūdeni brida snaidra pilsētas meitene.
Tās skatiens sekoja viņam. Viņš pacēla acis uz augšu un smaidīja valgajam, zaigojošajam jūras gaisam; tukšums viņam bija šķitis par tikko nolaistu, mēmu skatienu. Skatiens piederēja viņai; un šinīs stirnas acīs, kuras bija pilnas dzīves un slēpās aiz tālā krasta, bija ir prasība, ir solītā brīnišķīgā balva. Cilvēks, kurš uzdrošinātos apšaubīt Ajana uzticību, tiktu uz vietas kā ods saplacināts.
Laiva, kā no miega pamodusies, sāka šūpoties zem viņa kājām; Ajans airēja ar vienu airi, kājās stāvēdams. Rifi palika aiz muguras, priekšā pletās okeāns, pa kreisi — krīta klintis, kas izskatījās kā kaudzē sakrautas baltas aitas un aizsedza līci. Viņš airēja ar apskaidrotību sejā, droši vagodams ūdeni, kas vēl nesen draudēja viņam ar nāvi, un šinī brīdī nebija robežu viņa vēlmes spēkam mesties dvēseļu kaujā, ilgstošos klaiņojumos, kur ar katru stundu un dienu viņa jaunajā sirdī augtu varas dzelzs, bet vārds skanētu kā nesatricināma dziesma, ar spēku, ar desmitkāršotu uzmanību. Viņš piebrauca pie šonera kā laupīšanas un pārgalvību pavēlnieks, jauns, nepacietīgs, kuram dvē- * seli sadedzinājusi bezskaņas mūzika, atmiņas ufi cerības.
Ajanam asinis kūsāt kūsāja, saule pie debesīm kūsāja; kūsādams un noplakdams, skalojās ūdens. — Ho-ho! — kliedza matrozis, kad atstatums starp viņu un šoneri, kas stāvēja vecajā vietā, vairs bija tikai viena kabeļtauva. Viņš elpoja ātri, tādēļ ka airēt ar vienu airi nav nekāds joks, un laikam viņa kliedzieni bija pārmēru vāji, jo neviens neiznāca uz klāja. Ajans ievilka elpu, un atkal jautrs, nepacietīgs kliedziens noskanēja pār līci:
— Ehei! Nolaidiet trapu! Pašu ļaudis! …
Laiva piepeldēja cieši klāt. Netīrais, vecu šāvienu
Caururbtais šonera borts klusi snauda; snauda masti, štagas; miegaini blāvoja iluminatoru rūtis, vecā kuģa laiskajā, reizēm mazliet čīkstošajā klusumā bija jūtams skumjš miers, it kā vientulīgs ceļinieks atpūstos simtgadīgā aizaugušā dārzā, kur salūzušie soli apsūnojuši un Venēras dzeltenais marmors iestidzis krūmājā. Ajans uzkliedza:
— Ei, uz šonera! Harvej! Sigbij! Rodek! Nolaidiet taču kādu trapu! Puiši!
Viņa sejā iegula ēna, viņš sacīja klusu, it kā pats sev:
— Aizmiguši. Piemirsu, ka puišiem nav ko darīt.
Uzrāpties uz klāja ar pavisam parasta dzelzs kaķa
palīdzību — tas viņam tīrais nieks. Viņš piecēlās kājās, pietauvoja laivu, lai neaiznes projām, un piegāja pie kubrika. Pie trapa viņš apstājās, pārdomādams, ar ko apmierināt biedru pilnīgi saprotamo ziņkārību, un atcerējās skūtā veča netīro kantori, par kuru tika stāstījis Stellai.
— Jā, — viņš sev domās sacīja, — man bija darīšanas ar veci, Stellas nebija. Vecis paņēma portretu, es atgriezos.
Jau smaidīdams par izsaucieniem un iztaujāšanu, Ajans nokāpa kubrikā. Pirmajā mirklī krēslainajā telpā viņš neticēja pats savām uzbudinātajām, plaši atplestajām acīm, bet tūlīt pārliecinājās, ka neviena nav. Kubriks bija zaudējis apdzīvotas telpas izskatu. Gultas bez segām bija skumīgi izstiepušās Ajana acu priekšā; grīda piemētāta ar gružiem, auklām, lupatām, sveču galiem, tukšām skārda bundžām; nozuduši bija mantu maisi, apģērbi, kas arvien karājās pie sienām, ieroči. Mēma pamestība un skumība raudzījās no katras spraugas, vaļā atvērtām kastēm, blāvi apgaismotās lūkas …
Pārsteigtais Ajans pūlējās kaut ko saprast, bet nevarēja. Pirmajā mirklī viņš izklaidīgi pabružāja rokas; viņa lūpas sašķobīja neapzināts smaids. Tas bija acumirklīgs, satraukuma pilns stingums, kad nav ne spriedumu, ne minējumu, — viņš bija apjucis. Mazliet izbijies, Ajans izgāja uz klāja. Tur, tāpat kā pirmāk, neviena nebija. Viņš aiztraucās uz kajītēm cerībā sameklēt Redžu vai Harveju, pa ceļam vēl iegriezās virtuvē. Tur viss bija nepiekopts; grīda apkaltuši ar iz- šļakstītām samazgām; plīts saltais čuguns kā līķa pieskāriens apsvilināja roku; ap sasilušo, iesmakušo gaļu mudžēt mudžēja mušas. Uz naglas karājās Seta priekšauts, it kā pavārs tikai nupat būtu aizgājis, lai drīz vien atgrieztos un ar aso nazi sāktu uz dēļa garšīgi klaudzināt. .
Pirmais, kā dēļ Ajans pēkšņi uz vietas sastinga kā zemē iemiets un sniedzās pēc revolvera, bija Redža līķis. Tas gulēja zem bezanburas un acīmredzot sāka jau trūdēt, jo no sejas, pie kuras Ajans noliecās, nāca pretīga salkana smaka. Kakls, ko bija caururbusi lode, uzblīdis un ar sārtiem puniem; labās pusviru palikušās acs baltums blāvoja; agonijā sakrampētie pirksti šķita kā izmežģīti. Viņš bija bez cepures, puskails.