Выбрать главу

Ajans lēnām atgāja nost, seju aizsegdams. Viņš virzījās klusi; krūtīs auga trulas, smagas sāpes, pār­ņēma izmisums. Matrozis aizgāja līdz kuģa pakaļga­lam: iet kajītēs nozīmēja risku ieraudzīt bagātu nāves pļauju — uz grīdas pamestu līķu rindas. Viņš paska­tījās visapkārt; līča zilais klusums viņu mazliet uz­mundrināja.

Pēc katra soļa ieklausīdamies, Ajans nokāpa pa trapu un devās uz Harveja kajīti. Durvis nebija aiz­slēgtas. Viņš klusītiņām tās atvēra un palika stāvam, skatienu telpai pārlaizdams, tad nodrebēja aiz prieka;

no kojas, it kā viņu nepazīdamas, raudzījās smagas, tēraudcietas stūrmaņa acis.

—  Harvej! — jauneklis čukstēja, pieiedams tuvāk. — Harvej!

Stūrmanis atvēra muti un pakustināja lūpas. Pir­mais mēģinājums runāt bija neveiksmīgs. Pēc tam — varēja redzēt, ka tas no viņa prasīja milzīgu pie­pūli, — Harvejs gārdza:

—   Puisēn!… Aj… Ar vārdu sakot: visi aizlaidās. Es sprāgstu nost, ievainojums pie sirds … Patiesību sakot, biju muļķis … mēs ar Redžu … esam ienaid­nieki … tomēr ne …

Viņš pakustināja roku, paberzēja zodu gar segu un turpināja:

—   Sakaļi aizdieba katrs uz savu malu, Ajan. Mēs ar Redžu pretojāmies: zini, mūsu amata brāļiem citā jomā enkuru izmest ir par vēlu. Un jāsaka — Peds nomira … Nekādi nevarēja izvēlēt jaunu rīmu… lopu bars!… Jau todien, kad tu aizbrauci, sanāca ma­tos … Kristofs aizgāja pie Peda … viņu nošāva Dže- ners. Es nevaru stāstīt, Aj, — visu laiku kaut kas žņaudz rīkli … un lauž muguru… Nu bet tu jau visu sapratīsi … nolēma dalīties, sakūdīja Sigbijs. Šoneris tukšs. Aj… Aizgāja … Visi aizgāja …

Harvejs apklusa, viņa iekritušās sejas asie vaibsti pauda ārprātīgu niknumu.

—   Padod ūdeni! — viņš strupi pateica.

Ajans pasniedza alvas krūzīti. Ievainotais pusi iz­lēja uz segas; rīkle viņam krampjaini raustījās. Ajans vaicāja:

—   Kad tas, Harvej, notika?

—  Vakar vakarā. Viņi visi … sanāks kopā … Viens … pie «Drauga» … Saprati?

—   Jā.

—   Izstāsti… — iegārdzās Harvejs. — Kaut gan…

Viņam aizrāvās elpa, viņš aizvēra acis un nekus­tējās. Ajans apsēdās, atspieda galvu rokās; viņa pleci un kakls smagi raustījās; tās bija raudas bez skaņām, bez asarām. Harvejs laikam bija aizmidzis. Piepūle bija atņēmusi visu viņa dziestošā, sašautā ķermeņa enerģiju.

—   Stella, — teica Ajans vēl klusāk nekā ievainotā Harveja elpa. — Ko tālāk? …

Bija aizritējusi kāda pusstunda; atjēdzies viņš ar sagrauztu sirdi vērīgi uzlūkoja stūrmani. Vēlēšanās, lai kāds viņu uzklausītu, lai varētu izteikt daļu sma­guma kaut pusdzīvajam, ciešanu pārņemtajam Har- vejam, izraisīja veselu birumu vārdu; viņš sacīja:

—   Zināt, Harvej, man tāpat sāp kā jums. Es … ar mani ir noticis, bet jūs jau neko nezināt… Es varēju būt laimīgs, Harvej!…

Viņš apklusa, viņam atbildēja klusums.

—   Harvej, — Ajans sacīja pieceldamies, — es varu būt jums noderīgs. Es arī jūs tāpat mīlēju, Harvej, bet man viņi nebūtu aizdiebuši; tā tas ir. Es savaldītu viņus, kā savalda suņu baru, Harvej! Es saplūkāšu šarpiju un pārsiešu jūsu brūci. Turklāt jūs droši vien gribat ēst. Kas jūs ievainoja?

Viņš pastiepa roku un pieskārās stūrmaņa plecam. Harvejs klusēja. Ajans viņu paraustīja, tad noliecās un pielika ausi pie viņa krūtīm — visam beigas.

—  Ardievu, stūrman! — teica matrozis. — Tagad nu es šeit esmu vienīgais dzīvais. Ardievu!…

Uzgājis uz klāja, viņš sameklēja šo to ēdamu — sausiņus, žāvētu cūkgaļu — un piegāja pie borta. Lai­viņa šūpodamās būkšķināja šonera sānu. Ajans devās lejā, bet pēkšņi, vēl neiekāpis laivā, kaut ko atcerējās, steidzīgi uzkāpa atpakaļ kruskamerā, kur glabājās muciņa ar pulveri.

Iedams laukā, viņš atstāja aiz sevis sīku degļa dūmu strūkliņu.

—   Tu attaisnosi savu nosaukumu, — viņš teica dusmīgi, bet jau valdīdams pār sevi. — Izkūpi!…

Pametis laivu un izkāpis krastā, Ajans izslējās. Vientuļā snaudošā kuģa cēlais siluets melnēja zilgmē. Pagāja minūte, un debesis nodārdināja trieciens. Lie­lās putās sakults vilnis atvēlās līdz krastam, nolaizīja Ajana kājas un lēnām kā asinis, vaigiem nobālot, at­griezās atpakaļ savās dzīlēs.

—   Vētru šaurums mani piemānījis, — teica jau­neklis, — vai es izglābos tādēļ, lai pavēlētu līķiem? Tas taču nevar būt!

Viņš iesmējās. Tie bija tie paši dīvainie spalgie smiekli, vitālās stūrgalvības smiekli.

—   Es atnākšu, — viņš sacīja, sūtīdams smaidu uz ziemeļiem, — atnākšu! Man ir dziesma — mana dziesma.

Un viņš gāja uz apdzīvotajām vietām, pusbalsī dziedādams:

Ne jau pasaule visa uz šī kuģīša turas:

Saimniek, diezgan — lai norēķins skan!

Jo kā mežsargam mežā, tā no burām un stūres

Sava sajēga ir arī man!

Puikas gados vēl mani uz fregates pirmās

Vilnis šūpoja, osta līdz māj,

Un mans vecākais brālis bija okeāns sirmais,

Manas spējlietas — vantis un klājs!

Viņš aizgāja.

Mirstot, vientujš, viņš teiks tos pašus maigas ticī­bas un skumju pilnos, tvirtos un lielos vārdus:

—   Es atnākšu!…

Viņš ir laimīgs — ne mēs,

TUKSNEŠA SIRDS

Dimanta lauka atklāšanai Kordonbrinā nāca līdzi tieksme uz civilizāciju. Mūs interesē vienīgi lieliskas kafejnīcas atklāšana. Citas publikas vidū mēs šeit minēsim trīs skeptiskus prātus — trīs mākslinieciskas dabas, trīs zudušas dvēseles, neap­šaubāmi talantīgas, bet pārstājušas redzēt kodolu.