Выбрать главу

Pa dažādiem ceļiem viņas bija nonākušas pie tā, ka redzēja vienīgi čaumalu.

Šāds pasaules uzskats novirzīja viņu talantus uz mistifikāciju kā aicinājumu. Mistifikācija kļuva par viņu reliģiju. Un viņi tajā sasniedza pilnību. Tā, piemēram, leģendai par tūkstoš astoņi simti karātu briljantu, ko viņi ņirdzīgi un smalki apstrādājuši starp šampānieša pokālu un «2oselēna» āriju, bijusi ārkār­tīga ietekme, tā aizrāvusi tūkstošiem afēristu meklēt šo brīnumu pie Alpetri ūdenskrituma, kur it kā virs ūdens, klintī, zaigojot nezvērs. Un tā joprojām. Stellu Dižonu viņi pārliecināja, ka bezcerīgi viņā iemīlējies Harijs Evanss (tā nebija patiesība) un izmisumā ap­precējis jaunavu O'Neilu. Norisinājās drāma, kuras apkaunojošais noslēgums nevienam godu nedarīja: Evanss sāka domāt par Stellu un nošāvās.

Harts, Vebers un Konseils uzjautrinājās. Rēgi, kas iezīmējās stipro cigāru dūmos, noteica viņu izlaidīgo, bezrūpīgo dzīvi. Kādā rītā visi trīs sēdēja kafejnīcā ērtos šūpuļkrēslos, klusēdami un smaidīdami kā auguri, bāli, lai gan bija karsta svelme, laipni, do­mīgi, bez sirds un nākotnes.

Viņu jahta vēl stāvēja Kordonružā, un viņi novilci­nāja izbraukšanu, ar baudu uzņemdami briljantu azarta iespaidus alkatīgo acu spīdumā un dubļos.

Rīta svelme jau plaka banānu ēnā; pa kafejnīcas «Kongo» atvērtajām durvīm varēja redzēt aiz sān­ielas dūmainu zemes kaudzi, virs kuras cilājās cērte; starp uzbērumiem balsnīja korķa ķiveres un dzeltēja salmu platmales; bifeļi vilka furgonu.

Kafejnīca bija viena no nedaudzajām Kordonbrinas koka būvēm. Šeit bija spoguļi, pianīns, sarkankoka bufete. Harts, Vebers un Konseils dzēra. Ienāca Ema­nuēls Stils.

II

Ienācējs tik krasi atšķīrās no trim afrikāņu snobiem ar skaistumu, spēcīgo augumu, bērnišķīgas paļā­vības mirdzumu nopietnajās acīs, ka neviens nevarētu iedomāties viņam ko ļaunu nodarīt. Viņam bija lielas un smagas rokas, karavīra stāja, vientieša seja. Viņš bija ģērbies lētā kokvilnas uzvalkā un lieliskos zāba­kos. Blūzi izspīlējis revolvera spals. Viņa platmale, pie kuras platās malas pakausī bija piešūts balts la­kats, izskatījās kā telts, kurā mājo milzis. Viņš maz runāja un jauki māja ar galvu it kā kopā ar visu pa­sauli, kas ar interesi viņā klausās. īsi sakot, kad viņš ienāca, gribējās noiet maliņā.

Konseils, viegli pašūpojis kāju, paraudzījās kalsnajā, izvairīgi smaidošajā Harta sejā; Harts uzmeta ska­tienu Konseila marmorbaltajai pierei "un zilajām acīm; pēc tam abi samirkšķinājās ar melno, žultaini nikno Veberu; un Vebers savukārt caur brillēm uzmeta vi­ņiem vissmalkāko šautru; un tad visi sāka sarunā­ties.

Pirms dažām dienām Stils sēdēja, dzēra un runājās ar viņiem, un viņi to pazina. Tā bija iekšēju, saltu smieklu pilna saruna, ar mazliet naivu ticību visam, kas pārsteidz un piesaista uzmanību. Taču Stils pat nenojauta, ka viņu izjoko.

—   Tas ir viņš, — sacīja Konseils.

—   Cilvēks no miglāja, — izmeta Harts.

—   Miglājā, — izlaboja Vebers.

—   Noslēpumu malas meklējumos.

—   Vai arī ceturtās dimensijas meklējumos.

—   Nē, tas ir retumu meklētājs, — paziņoja Harts.

—   Ko viņš toreiz runāja par mežu? — vaicāja Vebers.

Konseils, parodēdams Stilu, kā zirņus nobēra:

—    Sai milzīgajā mežā, kas iestiepjas kontinentā ka- das tūkstoš jūdzes, droši vien slēpjas ķēniņa Zāla­mana raktuves, Seherezadas pasakas un tūkstošiem lietu, kas gaida atklājumus.

—    Pieņemsim, — teica Harts, uzliedams konjaku mušai, ko jau bija apskurbinājusi uz galda nolijusī vīna lāse, — pieņemsim, ka tā nu gluži viņš neteica. Viņa doma toreiz izskanēja nenoteikti. Bet tās būtība bija tāda: «šai meža okeānā jābūt vislielāko un vis­pārsteidzošāko nezināmo iespaidu centram, kādam no vienas vietas izbārstītu iespaidu Himalajam». Un ja viņš zinātu, kā šo zenītu atrast, viņš dotos turp.

—    Nu lūk, kāds dīvains noskaņojums Kordon- brinā, — teica Konseils, — un bagāts materiāls spēlei. Pamēģināsim šo cilvēku.

—   Kādā veidā?

—    To lietiņu esmu pārdomājis. Tāpat, kā jau daudz­reiz esam to darījuši. Man šķiet, ka es to izklāstīšu diezgan izturēti. Jums tikai uz katru vaicājošu skatienu sakarā ar materiālu jāatbild «jā».

—   Labi, — Vebers un Harts piekrita.

—    Ehē! — Konseils bez vilcināšanās uzsauca. — Stil! Apsēdieties pie mums.

Stils, kas sarunājās ar bufetnieku, pagriezās un piegāja pie kompānijas. Viņam tika pasniegts krēsls.

III

Sākumā saruna bija parasta, bet pamazām pārgāja interesantākās sliedēs.

—    Jūs, Stil, esat sliņķis, — teica Konseils. — Vienā bedrē izgrābāt dažus tūkstošus mārciņu un apmierinā­jāties. Vai jūs savus dimantus pārdevāt?

—    Sen jau, — Stils mierīgi atbildēja, — bet nav vēlēšanās vēl kaut ko tādu uzsākt. Atradnes man iepa­tikās kā jaunums.

—   Bet tagad?

—   Esmu jaunienācējs šai zemē. Tā man ir baisma un brīnišķīga. Gaidu, kad un pie kā mana iekšējā balss mani aicinās.

—    Ka jūs esat īpaša veidojuma cilvēks, es jau ievē­roju mūsu pagājušajā sarunā, — teica Konseils. — Starp citu, otrā dienā pēc tās sarunas man iznāca tikties ar mednieku Pelegrinu. Viņš ieguvis daudz zi­loņkaula viņpus upes, kādas piecdesmit jūdzes no šejienes, mežu vidū, bet meži taču tik ļoti valdzina jūsu sirdi. Viņš man pastāstīja par interesantu parā­dību. Meža vidū paceļoties neliels plato, kur atro­doties tīkama cilvēku mītne. So mītni varot uziet pavi­sam nejauši, jo krāšņo tropisko biezokni tās pustumsā šķērsojot augsta baļķu siena, kura veidojot ēku mu­gurpusi, bet to ārējās fasādes izejot uz iekšēju dārzu, kas esot pilns puķu. Viņš tur nodzīvojis vienu dienu un sastapis nelielo koloniju jau pievakarē. Viņš izdzir- dis ģitāras skaņas. Pārsteigts — jo tur taču varēja būt tikai mežs, tikai mežs un uz visām pusēm vismaz četrpadsmit dienu gājiena apkaimē nebijis pat nēģeru apmetnes — Pelegrins devies skaņu virzienā un atra­dis siltu uzņemšanu. Tur dzīvojot septiņas dzimtas, visas cieši saistītas vienādām gaumēm un mīlestību uz ziedošo pamestību, — lielāku pamestību šajos gan­drīz nepieejamos biezokņos, protams, grūti esot iedo­māties. Interesants kontrasts ar pilnīgi kulturālu dzīves veidu un māju iekārtu bijusi šo tuksneša robinsonu nodarbošanās — medības. Viņi nodar­bojoties vienīgi ar medībām, bet medījumus ar lai­vām nogādājot Tankosā, kur ir rūpalu aģenti, un mainot tos pret visu vajadzīgo, pat elektriskajām spuldzēm.