Kā viņi tur gadījušies, kā nokļuvuši, kā iekārtojušies? Par to Pelegrins neuzzinājis. Viena diena ir tikpat kā magnēzija uzliesmojums drupās, — kaut kas satverts, bet pats būtiskākais varbūt palicis nepamanīts. Taču pūles bijušas lielas. Skaisti, griezumiem rotāti balkoni, ziedoši vīteņaugi starp logiem ar zilām un violetām markīzēm, lauvas āda, klavieres un līdzās tām bise, melnīgsnēji bezrūpīgi bērni ar bezbailīgām pasaku varoņu acīm, snaidras skaistas meičas ar revolveri kabatā un grāmatu pie pagalvja un mednieki ar ērgļa skatienu, — ko jums vēl?! Licies, ka šie cilvēki sapulcējušies, lai dziedātu. Un Pelegrins it īpaši skaidri atcerējās pirmo iespaidu, kas šķitis kā klusa glezniņa: šaura eja starp baļķu sienām, pa kreisi — maza roka māj no balkona, priekšā — saule un paradīze.
Jums, protams, būs gadījies pārlaist nakti svešā ģimenē. Apkārtējā dzīve jums rit garām kā valdzinošs fragments, kā no nelasītas grāmatas izrauta lappuse. Pazib kāda meitenes vai večiņas seja, bet pati būtne vakarīgajā skatuvē nav parādījusies; jūsu dzirdi skar īpaša, par kaut ko jums nezināmu ritoša saruna, bet jūs to nesaprotat. Savas jūtas jūs attiecināt uz parādībām un lietām, par kurām zināt tikai to, ka tās devušas jums patvērumu. Jūs neesat iegājis šajā dzīvē, un tādēļ tā jums šķiet sevišķas poēzijas apdvesta. Tā tas bija arī ar Pelegrinu.
Stils vērīgi klausījās, raudzīdamies Konseilam tieši acīs.
— Es to visu redzu, — viņš vienkārši pateica, — tas ir vērienīgi. Vai nav tā?
— Jā, — sacīja Vebers, — jā.
— Jā, — apstiprināja Harts.
— Neizsakāmas jūtas pārņem, — domīgi saviļņots turpināja Stils, — bet kā man bijusi taisnība! Kur dzīvo Pelegrins?
— O, viņš ar karavāni izbrauca uz Oho.
Stils novilka ar pirkstu pa galdu taisnu līniju, sākumā lēnītiņām, bet tad ātri, it kā kaut ko notraukdams.
— Kā to vietu sauc? — viņš vaicāja. — Kā Pelegrins to atradis?
— Tuksneša sirds, — teica Konseils. — Viņš to uzgājis taisnā līnijā starp Kordonbrinas un Bana ezeru. Vai tā bija, Hart?
— Jā gan.
— Vēl kāds sīkums, — ieminējās Vebers, kodīdams lūpu, — Pelegrins minēja tramplīnu — vienpusēju nogāzi uz ziemeļiem, kura slīpi šķērsojusi viņa ceļu. Mednieks, meklēdams savējos, kas viņu jau noturējuši par bojā gājušu, lai gan viņu bija tikai apdullinājis krītošs koks, gājis visu laiku uz dienvidiem.
— Un nogāze pāriet tajā plato?
Stils ar visu ķermeni pagriezās pret Veberu.
Vebers tad sniedza dažus topogrāfiskus norādījumus, tik precīzus, ka Konseils brīdinoši paskatījās uz viņu, uzsvilpodams: «Kur steidzies, skaistulīt, vēl saule uzlēkusi nav…» Tomēr nekas briesmīgs nenotika.
Stils visu noklausījās un vairāk reižu pameta ar galvu savu silto mājienu. Pēc tam viņš negaidīti aši piecēlās, un skatiens, viņam atvadoties, atgādināja no miega atmodušos. Viņš nemanīja, cik uzmanīgi katru viņa kustību tvarsta sešas vērīgas vienaldzīgu cilvēku acis. Vispār, pēc Stila ārienes grūti bija noprast, ko viņš doma, — tas bija cilvēks ar sarežģītām kustībām.
— No kurienes jums, — Konseils vaicāja Veberam,
— tik droša pārliecība par nezināmo, šī vietas pazīšana?
— Pena ekspedīcijas pārskats. Un mana atmiņa.
— Labi. Nu bet kas būs tālāk?
— Tā ir viņa darīšana, — smiedamies teica Vebers,
— bet, cik es pazīstu cilvēkus … Vispār, nedēļas beigās mēs laižamies.
Gaismu durvīs šķērsoja ēna. Durvīs stāvēja Stils.
— Atgriezos atpakaļ, bet iekšā neiešu, — viņš ātri runāja. — Es izlasīju uz jahtas sāniem ostu. Konseils—Melburna, bet vēl…
— Flagstrīta 2, — Konseils tādā pašā garā atbildēja. — Un …
— Viss, pateicos. Stils nozuda.
— Tas laikam izdosies, — Harts aukstasinīgi pateica, kad klusēšana ikvienam no viņiem kaut ko pauda citādi. — Un viņš jūs atradīs.
— Ko?
— Tādi nepiedod.
— Nieki, — bilda Konseils. — Dzīve ir īsa. Bet pasaule — liela.
IV
Pagāja divi gadi, un Konseils pa šo laiku bija apceļojis vēl daudzas vietas, vērodams dzīves daudzveidību, un pastāvīgi mēģinājis iejaukties ar savām zobgalībām tās galvu reibinošajā lidojumā. Taču beidzot arī tas viņu nogurdināja. Tad viņš atgriezās mājās
pie vientulības sīvās baudas bez Dezesenta estētiskajām konvulsijām, bet ar saltu, pašam neapzināma tukšuma īgnumu.
Pa to laiku atdzima un lūza sirdis, dunēja pasaule; un šinī dunoņā varēja saklausīt vienmērīgu soļu troksni. Tie apklusa pie Konseila mājas parādes durvīm; un tad viņš saņēma vizītkarti, kas atgādināja Kordonbrinu.
— Es pieņemu, — pēc īsa klusuma brīža sacīja Konseils, juzdams līdz ar smalkām nepatikšanām, kādās nonācis, dzīvinošu un saasinātu ziņkārību. — Lai ienāk Stils.