— Es tikai redzu, Eta, — teica Diks, — ka tavs vīrs tevi dedzīgi mīl. Un ārkārtīgi ilgojas pēc tevis. Piedod man par to aizsvilšanos un … knaiblēm.
Es skatījos. Viņi piecēlās, apskāvās, un es aiz apjukuma atkāpos, jo skūpsts bija jauks. Lai šie cilvēki darīja ko darīdami, viņi mīlēja viens otru. Pēkšņi nodzisa gaisma.
Vai nu dzirde mani maldināja, vai arī to man iegalvoja dabiskais saviļņojums, bet es jutu troksni, čukstus, divu cilvēku elpu un jutu, ka tur tagad ir sava, visu noliedzoša pasaule. Pēkšņi šo kaislo klusumu pārtrauca kliedziens — stindzinošs, dvēseli plosošs bļāviens.
Es nodrebēju; manā dvēselē jaucās ledus un uguns. Vēl tagad, pēc tām biedējošām skaņām, ko saglabājusi atmiņa, es redzu, cik baismīgs bija tas šausmām pie kājām sabrukušas būtnes kliedziens, kas savā izmisumā tvarstīja tumsu.
Tas pieklusa, atkārtojās, pārgāja vaidos un izgaisa. Pēc tam atskanēja savāda sausu un cietu trokšņu virkne, no kuriem absolūti neko nevarēja saprast.
Man pietika jau ar to, ko biju pārdzīvojis līdz šim kliedzienam, līdz šai scēnai, kas beidzās tik satriecoši drūmi. Nedomāju, ka es būtu raustījis durvis, apjēgdams kaut ko tajā galvu reibinošajā mirklī. Tomēr biju tās uzlauzis un atvēris.
Ar sērkociņu palīdzību sameklēju slēdzi un apgaismoju ērtu greznu istabu, kur pēc skūpsta bija atskanējis un apklusis kliedziens. Viņi gulēja krustiski viens pār otru. Bet es vairs nebiju spējīgs raudzīties šai trīsošajā, gandrīz vēl dzīvajā nāvē, kas bija noplūdusi ar asinīm, bet tikai pirms maza brīža vēl ziedējusi rozēs un liesmās. Un es aizbēgu tumsā, bet kur maldījos, kur biju — nezinu.
Tiklīdz atausa gaisma — murgi beidzās, un, tūkstošo reizi apzvērēdams, ka vairs nelietošu kokaīnu, es, pārgurumā un skumjās trīcēdams, sildījos ar vīnu kafejnīcā, pa kuras logu bija redzami pilsētas vārti un lauki.
Es sēdēju un atcerējos to, ko jums izstāstīju, un atcerējos to visu no jauna ar otrreizēja pārdzīvojuma spilgtumu, kad jau dienā ar šausmām pamanīju avīzē virsrakstu: «Mīklaina slepkavība Kunstfišā».
Mazāk pakavējoties pie faktiem, jo tie laikam bija pakļauti pieklājības noteikumiem, ziņojumā bija sīki aprakstītas brūces, kas esot precīzi zobena cirtieni, spēcīgas, saltas rokas triekti.
Ko par to varēja domāt? Tomēr bija izteikta cerība, ka Van Forta — noslepkavotās sievietes vīra — steidzīga atgriešanās «ienesīs skaidrību» notikumos, kas noveduši strupceļā. Es neatceros, kur vēl biju lasījis līdzīgu izteicienu tādā pašā gadījumā, kur nebija ne laupīšanas nolūka, ne arī kādu pierādījuma pavedienu. Tomēr neviens nevar cilvēkus piespiest «piedomāt ko lieku», par ko tiku pieminējis šo lappušu sākumā.
Mana sirds ir pilnīgi samierinājusies, un es pateicos liktenim par skatienu, ar kādu eju garām punktiem un komatiem starp rindām.
NEIZDIBINĀMĀ SPĒKS
Tai pašā laikā kad vieni sapņoja par pasakainām austrumu bagātībām, citi — ka velni viņus aizrauj nezināmās okeāna tālēs, kur viņiem jāmaldās līdz mūža galam.
F. Kupers. «Mersedesa-de-Kastilja».
I
To cilvēku vidū, kuriem piemīt pārmēru ass garīgais jūtīgums, Gracians Diplē ieņēma vietu, kurā vitālā uzbudinājuma spēks ir tuvs bezprātam. Bieži vien kritiskā stāvoklī viņš nonāca tādos brīžos, kad,
brīvi ļaudamies iespaidu uzplūdiem, pēkšņi nodrebēja pievilcīgi drausmā mirkļa apskaidrotības priekšnojautā, kuras jēga būtu visa esošā jēgas atklāsme. Dabiski, ka cilvēka saprāts ar instinktīvām konvulsijām atgrūda tādus plūdus, un nervozitātes eksploziju nomainīja spēku atslābums; pretējā gadījumā — kaut kas milzīgāks par apziņu, kas varbūt bija pamatots uz homērisku sintēzi, neizbēgami būtu sagrāvis prātu kā lauku dzirnavas, ja tās sāktu apkalpot Niagāra.
Diplē dzīves vadmotīvs bija mūzikas burvības izjūta, kas viņu nekad neatstāja. Spilgtākais piemērs, kas itin labi var ilustrēt šo dvēseles dīvainību, ir kinematogrāfs, kurā ainas, kā zināms, pavada mūzika. Mēma darbība atbilstošu melodiju pavadījumā iegūst poētisku kolorītu. Zūd morālā perspektīva: varoņdarbs un izlaidība, svētīgums un neģēlība, izraisot dažādus redzes iespaidus, summējas tikai saistošā izrādē — jūtas ir uzbudinātas, bet uzbudinātas estētiski. Starp darbību un orķestri klājas neredzama elēģijas ēna, un šajā ēnā grimst faktu robežas, pārvēršot šos faktus — vēlreiz atkārtosim — par saistošu izrādi. Cēlonis tam ir mūzikas burvība; sekas — aizkustināto jūtu spēle, kas ved caur elēģijas ēnu pie saasināta vērojuma prieka.
Tieši tāda attieksme pret esošo — muzikāla pacilā- juma attieksme — bija Diplē dzīves nemainīgais tonis. Viņu it kā neredzams orķestris pavadīja, attīstot bezgalīgas variācijas kādai pamatmelodijai, kuras skaņas, neuztveramas ar fizisko dzirdi, sniedza visaugstāko mūzikas baudījuma prieku. Šīs uztveres sarežģītības dēļ Diplē personība ar visu to, ko viņš darīja, domāja un runāja, viņam pašam šķita it kā skatīta no ārienes, it kā persona lugā, kurai nav ne nosaukuma, ne beigu, it kā novērošanas objekts. Pat vismelnākās un mokošākās ciešanas Diplē pārdzīvoja tāpat — it kā novērodams no malas; viņš pats — publika un lugas varonis -— bija iegrimis spilgtā vērojumā, ko apvija muzikāls saviļņojums.
Līdz ar to trauksmainu un dīvainu sapņu laikā, kad savijās dzīve ar gandrīz vai taustāmi skaidru sapņu pasauli, viņš vairākkārt bija dzirdējis mūziku, no kuras pašām pirmajām taktīm pamodās pusārprāta trīsu pārņemts. Sī mūzika bija harmonijas atklāsme, tādas harmonijas, kāda vēl nekur nebija radusies. Tās skaistums šausmināja ar pārdabisku saskaņu, kuras spēks, šķita, varētu pārvērst elli par debesu zilgmi. Un šīs mūzikas ar prātu neaptveramā dievišķo gaviļu pilnība bija — kā to ar visu savu būtni juta Gracians Diplē — tās lielās burvības ēnu ideāls iemiesojums, ar kuru viņš gāja caur dzīvi un kura, domājams, bija spulgojoša pirmavota atbalss.