Taču Diplē atmiņa pēc atmošanās atsacījās dzirdēto restaurēt. Veltīgi viņš, vēl pilns vētrainu iespaidu, tvēra zīmuli un papīru maldīgā sajūsmā par to, ka izdevies satvert dārgumus; skaņas attālinādamās izplēnēja, retumis uzliesmodamas mokpilnā skaņu laimē, izdzisa, un nakts klusums kaismīgi slāpēja to atbalsi — muzikālo valdzinājumu.
Gracians Diplē bija vijolnieks.
II
Rumiera meklējumi krāsainās fotogrāfijas un hipnozes laukā — divās tik dažādās pētnieciskas darbības nozarēs — bija sasnieguši ievērojamus panākumus, un neatlaidīgais zinātnieks līdz ar to ieguva daudz jo daudz cienītāju, kuru pulks arvien vēl pieauga. Tādēļ durvju zvans Rumieram bija kļuvis nepanesams, un tajā dienā, par kuru būs runa, ar mokām noklausījies tā divdesmito klingstoņu, viņš pateica sulainim: ja apmeklētājs nebūs pārmēru uzstājīgs, tad nebūs lieki tam atgādināt, ka pēc piecām minūtēm ārstam pieņemšanas laiks beidzas.
Taču sulainis atgriezies paziņoja, ka apmeklētājs, ļoti slimīga izskata cilvēks, ir nepacietīgs un uzstājīgi pieprasa, lai viņu pieņem. Rumiers nolika malā ziedošu rīta mākoņu bālu uzņēmumu un piegāja pie rakstāmgalda, kur pieņēma apmeklētājus. Dodams zīmi, lai nepazīstamo ielaiž iekšā, viņš ieraudzīja cilvēku ar vulgāru ārieni, tirgus blēžu tipu, nevērīgu pret modi un ar apšaubāmu tīrību; viņš bija maza auguma, bet šausmīgi vājš, un tas viņam aizstāja augstos papēžus. Viņa iekritušajās acīs bija lasāmas trulas ciešanas; piere bija augsta, bet to sedza ķemmes aizmirstas melnu matu cirtas; šai sejā, kas liecināja, ka viņam ir vairāk nekā trīsdesmit, inteliģenta nervozitāte jaucās ar smagas dzīves skolas rupjumu.
— Esmu mūziķis, — viņš teica pēc parastajām abpusējām ievada frāzēm, — un ārkārtīgi jūs lūdzu neatteikt man lielu palīdzību. Tas, ko jūs redzat manā personā, diezin vai būs gadījies pat jūsu daudzveidīgajā praksē. Mans vārds ir Gracians Diplē. Pirms kāda gada pa sapņiem, kuru izjūtai un detaļām manā dzīvē ir gandrīz vai reāla nozīme, pateicoties, tā sakot, to grafiskajam spilgtumam, es uztvēru motīvu — neizskaidrojamu melodiju, kas mani no tās reizes vajā gandrīz katru nakti. Šīs melodijas raksturs un spēks sniedzas pāri visām izteiksmes līdzekļu un parasto vārdu robežām; to dzirdējis, esmu gatavs ticēt sfēru mūzikai; tās diženums ir pārcilvēcisks, un skaņu harmonijas skaistums tūkstoškārt pārsniedz visu līdz šim ar taurēm vai stīgām spēlēto. Tās pamatā ir mums nezināmas likumības. Pamodies es neko neatceros un, veltīgi tvarstīdams iespaidus, — vienīgo, kas man šajos gadījumos paliek kā ugunsputna spalva, — mēģinu atklāt avotu, kura saldā lāse desmitkāršo slāpes bez ūdens mirstošajam. Var jau būt, ka miegā mūsu dvēselei labākas uztveres spējas; jau zinādams, atcerēdamies, ka esmu dzirdējis šo brīnišķo mūziku, es tomēr esmu bezspēcīgs paturēt atmiņā kaut vienu takti. Lai nu tas būtu kā būdams, no sirds jūs lūdzu likt lietā visu savu mākslu vai nu lai pastiprinātu manu atmiņu, vai ari — ja tas iespējams — lai ar tiešas iedvesmas neatvairāmu spēku mani piespiestu nospēlēt (esmu paķēris līdzi vijoli) jūsu klātbūtnē visu to, kas tik skaidri mani saviļņo sapnī. Šim mēģinājumam var būt divas dažāda nozīmīguma konsekvences: pirmā. — noslēpumainās mūzikas pilnība var būt jūtu izkropļojums miegā, kā tas nereti mēdz būt ar tiem, kuri sapnī lasa apbrīnojami talantīgi uzrakstītu grāmatu, bet īstenībā pamodušies atceras tikai dažas bezjēdzīgas frāzes; tādā gadījumā, pārliecinājies par pašapmānu, es sākšu sistemātiski ārstēties, skaidri apzinādamies, ka neko daudz nezaudēju; otrā konsekvence — melodijas pakļaušana notīm — ir nesalīdzināmi svarīgāka. Var būt, ka visa līdzšinējā un pašreizējā mūzikas pasaule izzudīs jaunos atklājumos, tāpat kā sēklas izzūd, kļūstot par puķēm, vai arī kā kāpurs nolemtā brīdī pārstāj būt apslēpts, līksmojošs tauriņš. Var būt, ka, sakustējusies savos pamatos, mainīsies cilvēces apziņa, jo — es vēlreiz atkārtoju un šinī ziņā ticu sev — šim mūzikas spēkam piemīt kaut kas dievišķs un graujošs.
Diplē to visu stāstīja, pavadīdams savu runu enerģiskiem, slaidiem žestiem; viņa runāšanas maniere liecināja par cilvēku, kas radis' spriest ne tikai par banālām vai ģimenes lietām; viņa skatiens, kaut arī tas bija sasprindzināts un liecināja par ārkārtēju nervozitāti, tomēr bija brīvs no bezprāta ēnas, un Ru- miers secināja, ka mēģinājums katrā ziņā būs interesants. Tomēr pirms mēģinājuma viņš vēl uzskatīja par vajadzīgu brīdināt Diplē par briesmām, kas saistītas ar tik spēcīgu jūtu uzbangojumu hipnotiskā stāvoklī.
— Jūs droši vien, — teica Rumiers, — nenojaušat, kādos slazdos var jūs ievilināt pārmērīga smadzeņu uzkurbulēšana, kas var izrādīties bezspēcīga (tas jāņem vērā) atjaunot neesošo. Pieļaujot, ka tā melodija ir vienīgi pārsteidzoši skaidra iztēle — vēlēšanās, alkas, viss kas cits, tikai ne pati mūzika, — es varu jūs apveltīt ar smagu garīgu saslimšanu; jums draud pat nāve smadzeņu asinsizplūduma gadījumā, kas ir iespējams.
— Esmu gatavs, — Diplē sacīja. — Lai atnes manu vijoli. -s
Kad tas bija izdarīts un Diplē ar vijoli un lociņu rokās iesēdās dziļā atpūtas krēslā, Rumiers ne vairāk kā minūtes laikā iemidzināja viņu ar skatienu un pavēli.