— Gracian Diplē! — teica ārsts, juzdams neparastu satraukumu. — Pavēlu jums dzirdēt mani un pakļauties man pilnīgi bez atrunām.
— Es pakļaujos, — kā bez dzīvības atbildēja Diplē.
Rumiera dzīvoklis atradās pirmajā stāvā ar logiem
nelielas ieliņas pusē. Kabineta logs bija vaļā. Mūziķis sēdēja loga tuvumā. Viņš bija bāls un nekustīgs; lielas saltu sviedru lāses ritēja pār viņa seju. Rumiers, mazliet nogaidījis, sacīja:
— Diplē! Jūs dzirdat mūziku, par kuru man stāstījāt.
Diplē nodrebēja; neko neredzošas acis atvērās platas un neprātīgas, un ekstāzes uzliesmojums pārvērta viņa seju, tāpat kā saule uzspīdēdama pārvērš līdz tam pelēcīgi blāvu jūru. Istabu pārskanēja ilgs vaids kā apklustoša zvana skaņa.
— Es dzirdu! — iekliedzās Diplē.
— Tagad, — pats trīcēdams šajā nervu izstarojumu straumē, kas neredzama plūda no mūziķa, — tagad, — turpināja Rumiers, — spēlējiet to, ko jūs dzirdat. Vijole ir jūsu rokās. Sāciet!
Diplē piecēlās, strauji atvēzēja lociņu, un hipnotizētāja sirds mirklīgā asiņu uzplūdā sāka nedabiski dauzīties. Jau no pirmajām skaņām, kādās ietrīsējās Diplē vijoles stīgas, Rumiers saprata, ka tālāk klausīties nedrīkst. Sīs skaņas apžilbināja un grūda bezdibenī. Neviens tās nevarētu atstāstīt. Rumiers tikai juta, ka visa viņa dzīve, tāda, kāda tā bijusi līdz šim, ir viņam pilnīgi nevajadzīga, apnicīga un nederīga un ka cilvēks tādas mūzikas ietekmē — lai viņš būtu kas būdams — ar tikpat traku aizrautību izdarīs kā vislielāko neģēlību, tā cildenāko upuri. Viņu pārņēma bezcerīgas bailes; saņēmis visus — tai situācijā gandrīz pārcilvēciskos — spēkus, Rumiers izrāva vijoli no Diplē rokām ar tādu sajūtu, it kā dievībai būtu iespļāvis acīs, un, līdz ar to pārtraucis iznīcinošo burvību, kliedza:
— Diplē! Jūs neko neesat dzirdējis un neko neesat spēlējis. Jūs esat pilnīgi aizmirsis visu, kas notika jūsu sapnī. Apsēdieties un atmostieties!
Diplē apsēdās un miegaini atvēra acis. Atmošanās izraisīja viņā neizmērojamu skumju izjūtu; viņš tikai atcerējās, kādēļ bija atnācis pie Rumiera, un, pilnīgi to apjautis, uzdeva atbilstošu jautājumu.
— To jau varēja gaidīt, — sacīja Rumiers, pagriezis viņam muguru un pavērsdamies pret viņu, kad bija pārvarējis satraukumu. — Jūs nospēlējāt dažas operešu ārijas pārmaiņus ar Šuberta serenādes fragmentiem.
Pēc īsas sarunas, kas sekoja Rumiera paziņojumam, Diplē mulsi atvainojās, pateicās un izgāja uz ielas. Tūlīt pēc dažiem soļiem viņu apturēja svešs, pieklājīgi ģērbies vīrs; viņš bija ļoti satraukts; paskatījies uz Diplē vijoli un pavirši paklanījies, šis cilvēks vaicāja:
— Atvainojiet, vai jūs tas bijāt, kas nupat spēlēja tai istabā aiz atvērtā loga? Jūsu spēle pēkšņi pārtrūka; nejauši tur garām iedams, es dzirdēju un vēlētos klausīties vēl. Ko īsti jūs spēlējāt?! Es nejautāju tikai ziņkārības pēc: es, bijušais virsnieks, dienas trauksmainā rosmē raudāju pilnā balsī kā mazs bērns aiz neizprotama jūtu saviļņojuma. Kas tas bija, sakiet dieva dēļ, un kas esat jūs?
Diplē, kas sākumā klausījās izklaidīgi, kad garāmgājējs savu runu beidza, pēkšņi saprata patiesību. Viņu pārņēma trakums. Pametis savu sarunu biedru, viņš ar aizvainojošu un satraucošu ātrumu aizdrāzās atpakaļ, piezvanīja, un nepagāja ne minūte, kad viņš atkal stāvēja pārsteigtā hipnotizētāja priekšā. Niknumā viņš pilnīgi zaudēja savu vārdu sakarību; aizelsies viņš kliedza:
— Tu noslēpi!… Noklusēji!… Nelieti! Vai tu zini, ko tu man esi nolaupījis?! Tas ir ļaunāk nekā slepkavība! Tam nav piedošanas! Nav! Nāve par to!
Viņš metās Rumieram virsū un ar sitienu notrieca to gar zemi. Sinī mirklī, troksni izdzirduši, ieskrēja kalpotāji. Tie ar pūlēm sasēja Diplē, kurš ar ārsta norīkojumu tika aizvests uz psihiatrisko slimnīcu.
Kopš tās dienas viņš dzīvoja tur ar neārstējamas melanholijas pazīmēm, kas reizreizēm mijās ar pilnīgi nevaldāma trakuma lēkmēm. Lēkmju starplaikos viņš parasti ilgi ar skumjām un asarām spēlēja savu vijoli, meklēdams zaudēto un pārsteigdams ārstus ar dažu savu fantāziju oriģinalitāti, bet fantāzijas viņš sacerēja nepārtraukti. Dažreiz variācijās par kādu sevišķi skumju tēmu no stīgām izlidoja dīvainas taktis, kas lika nobālēt, — spēku zaudējuša skaistuma uzliesmojumi, mājieni par kaut ko lielāku. Taču tas atkārtojās arvien retāk un beidzās ar viņa nāvi, kas iestājās dedzīgu lūgumu pilnos murgos, lai paceļ nežēlīgo priekškaru, kurš aizklāj noslēpumaino, skaisto ainu.
UZVARĒTĀJS
T. Gotjē
I
Beidzot laime atradusi ari mūsu taku, — teica Henisons, aizvērdams durvis un pakārdams cauri izlijušo mēteli. — Pretīgs laiks, Džen, bet manā sirdī laiks ir labs. Mazliet aizkavējos tādēļ, ka sastapu profesoru Stersu. Viņš pastāstīja satriecošus jaunumus.
Runādams Henisons staigāja pa istabu, izklaidīgi palūkodamies uz klāto galdu un berzēdams nosalušās rokas kā' izsalkušais, kuram neveicas un kurš radis cerības vērtēt augstāk par pusdienām; viņš steidzās pavēstīt, ko teicis Sterss.
Džena, jauna sieviete ar nervozu stingrības izteiksmi dzedrajā acu mirdzumā, negribot pasmaidīja.-
— Ai, es baidos no satraucošām vēstīm, — viņa teica un gribēja jau sākt ēst, bet, redzēdama, ka vīrs saviļņots, piecēlās, piegāja viņam klāt un uzlika roku uz viņa pleca. — Nedusmo. Es tikai gribu teikt, ka vienmēr, kad tu pārnāc ar «satraucošiem» jaunumiem, mums otrā dienā parasti nav naudas.