Nurss izgāja laukā.
Henisons pagāja kādus soļus un apstājās pie nelielas baltas statujas, ne augstākas par trim pēdām. Ledana modelis, ko viņš uzreiz pazina pēc līniju brīnumainā viegluma un vienkāršības, izcirsts marmorā, atradās starp Punku un godīgā, čaklā Proisa nožēlojamo domu augli — trulu Junonu ar vairogu un pilsētas ģerboni. Arī Ledans nepārsteidza ar izdomu. Nekas vairāk — tikai domās nogrimusi jauna sieviete nevērīgi apņemtā, mazliet noslīdējušā sagšā noliekusies ar žagariņu zīmēja smiltīs ģeometrisku figūru. Sarauktās uzacis pareizi veidotajā sievišķīga spēka pilnajā sejā pauda saltu, nelokāmu pārliecību, bet nepacietīgi izstieptais slaidās kājas purngals šķita sitam takti kādam viņas domās topošam aprēķinam.
Henisons atkāpās, juzdams savu sakāvi un sajūsmu. — A! — viņš iesaucās, beidzot vīrišķīgi kļūdams tikai mākslinieks. — Jā, tā ir māksla. Tikpat kā notverts stars. Kā viņa dzīvo. Kā elpo un domā.
Tad — lēnām, ar drūmu ievainotā iedvesmu, kurš aplūko savu brūci vienlaikus kā ārsts un slimnieks, Henisons piegāja pie tās «Sievietes ar grāmatu», ko bija radījis pats, dodams viņai visas cerības uz atpestīšanu. Viņš pamanīja zināmu nebrīvību tās pozā. Ieskatījās naivajos trūkumos, slikti apslēptajā centībā, ar ko gribējis aizstāt precīza mākslinieciska redzējuma trūkumu. Relatīvi tā bija laba, bet pēc būtības, salīdzinājumā ar Ledanu, nē. Ar skumjām un sāpēm, ar visaugstāko taisnīgumu, kam vienmēr viņš bijis uzticīgs, viņš atzina, ka Ledanam ir neapstrīdamas tiesības tēlot marmorā, negaidot Stersa labvēlīgo mājienu.
Dažu minūšu laikā Henisons nodzīvoja otru dzīvi, pēc kam slēdziens un lēmums varēja pieņemt tikai vienu formu, kas raksturīga viņam. Viņš paņēma kamīna knaibles un ar trim spēcīgiem triecieniem pārvērta savu modeli par mālu, — bez asarām, bez mežonīgiem smiekliem, bez histērijas, — tik vienkārši un lietišķi, kā saplēš neizdevušos vēstuli.
— Tos triecienus, — viņš teica Nursam, kas atskrēja, izdzirdis troksni, — esmu devis pats sev, jo esmu sadauzījis tikai pats savu darbu. Jums būs te mazliet jāsaslauka.
— Ko?! — iekliedzās Nurss, — šo te… un tā bija jūsu … Bet es jums teikšu, ka man tā vislabāk patika. Ko jūs tagad iesāksiet?
— Ko? — atkārtoja Henisons. — To pašu, tikai labāk, — lai attaisnotu jūsu glaimojošās domas par mani. Bez knaiblēm uz to cerības bija mazas. Katrā ziņā ērmotais, bārdainais Ledans, kas apkrāvies ar mazuļiem un talantu, var būt mierīgs — žūrijai citas izvēles te vairs nav.
ATGŪTĀ ELLE
.
I
Pārmērīga domu saspringtība, ārkārtīga nervozitāte, laikmetīgo pārdzīvojumu neciešama pārsāti- nātība, tas viss, savijies nedalāmā kopsakarā kā miljoniem šķiedru vienā asbesta gabalā, turēja mani, žurnālistu Galienu Marku, pēdējos desmit gadus apziņas spīlēs. Nebija tāda jautājuma vai fakta, ko es uztvertu izolēti: viss, ko redzēju, jutu vai pārdomāju, bija cieši
jo cieši saistīts ar bezgala daudzām pasaules parādībām, kas asociāciju plūsmā traucās apziņā. īsi sakot, es atrados nepārtrauktās mokošās filozofiskās pārdomās, kas vispār raksturīgas mūslaiku cilvēkiem, protams, dažādā intensitātē un dažādā pakāpē.
Tāpat kā zūd telpa, ko iznīcina bezgalīgo tehnisko izgudrojumu saskaņota darbība, pasaule zaudēja perspektīvu, kļuva līdzīga ķīniešu zīmējumam, kur tuvais un tālais, nenozīmīgais un kolosālais — viss vienā plaknē. Viss nāca virsū, viss māca apziņu, kas bija pārmērīga darba izmocīta. Zinātne, māksla, noziedzība, rūpniecība, mīlestība, sabiedrība — viss līdz galējībai izsmalcinātās un rafinētās izpausmes formās kā neizskaitāmu faktu leģions metās aplenkt saprātu, savelkot ap garīgo apvārsni visstingrāko problēmu mākoņus, un man gribot negribot visu šo iespaidu haosu vajadzēja turēt nožēlojamā un apšaubāmā kārtībā, relatīvā līdzsvarā.
Beidzot biju noguris. Es ļoti vēlējos kļūt muļķāks, pārvērsties par neizdarīgu stulbeni, viegli sasmīdināmu subjektu ar garlaicīgām un nabadzīgām domām, ar dzīvniecisku prieku un tieksmēm.
Iedams garām vājprātīgo namam, es arvien ilgi lūkojos tā logos, kas, noziesti ar krītu, lieku reizi atgādināja aiz šausminošajām restēm mītošo cilvēku prāta aptumsumu. «Iespējams, ka ir labi zaudēt saprātu,» es sacīju sev, cenzdamies iedomāties saslimušā gara noslēpumaino stāvokli, par ko liecināja svētlaimīgi idiotiskais smaids un viltīgā acu piemiegšana. Lāgiem es uzmācīgi slaistījos vulgāru cilvēku sabiedrībā, gribēdams aizrauties ar vecpuišu anekdošu un pašapmierinātu rupjību noskaņām, taču tas mani neglāba, jo pēc neilga laika ar šausmām redzēju, ka ari banālais ir piejūgts velnišķajam domāšanas ritenim.
Bet tas vēl nekas. Kurš tikai reizi būs domās pakavējies pie neskaidrā, histēriski asā nemiera izcelšanās un kurš, neapstājoties fizioloģisko doktrīnu kārdinošās ostās, būs meklējis tā cēloni realitātes hipertro- fijā un 1ās elektrizējošo pieskārienu daudzveidībā, — tas, protams, acis nepamirkšķinājis, dos attaisnojošu verdiktu nevainīgai sliktai gremošanai un atzīs, ka bez jūtām, kas uztver pasauli, tā sakot, savstarpēju rokasspiedienu veidā ar to un tās abstrakcijām, eksistē iespaidi no attāluma — dvēseles aparāta īpaša uztvere, kas laikmeta apstākļos kļuvusi par ikdienišķu parādību. Kāds saslimis, bet jūs to nemaz nezināt, taču jūs it kā vilktin velk pie viņa aiziet. Notiek arī otrādi, — kāds pārdzīvo lielu prieku, un jūs, kaut gan līdz tam esat bijis nelabojami drūms, pēkšņi kļūstat neizprotami jautrs, atbilstoši minētā «kāda» noskaņojumam. Tādas sakritības visvairāk gadās starp tuviem cilvēkiem vai ari tādiem, kuri viens par otru daudz domā. Šos piemērus es minu tādēļ, ka tie ir elementāri vienkārši, gandrīz ikvienam zināmi no savas pieredzes un tādēļ ir neapšaubāmi, bet neapšaubāmais ir pārliecinošs. Protams, minēto sakritību pārbaudā- mība nevar attiekties uz cilvēci visumā, tomēr tas vēl nenozīmē, ka mēs esam labi izolēti; ja iespaidi no attāluma konstatēti vispār, atstatumu lielums kā tāds atkrīt pēc jautājuma būtības; citiem vārdiem sakot, tādā parādību kārtībā, kur darbojas (būtu laiks atzīt) m a z i z p ē t ī t i cēloņi, attālums zūd.