Un es secinu, ka mēs ik mirkli esam pakļauti apslēptam psihiskam spiedienam, ko izdara miljardiem dzīvu apziņu, tāpat kā bite stropā dzird spieta dūkoņu, bet tas ir ārpus liecinieku liecībām, un es, piemēram, nevarēju pavaicāt Tonkinas iedzīvotājiem, — vai man nav jāpaieicas viņu reliģiskajiem svētkiem un jaukajam laikam par vienu vienīgu spilgta satraukuma minūti, kas nebija līdzīga pārējām, bet citurienes nianšu pilna? Noteikt tādu atkarību būtu vislielākais triumfs mūsu laikos, kad, kā jau teicu un arvien vēl domāju, mūsu nervu aparāta izsmalcinātība robežojas ar domu lasīšanu.
Manam pagurumam, kas bija radies no pārmērīgas nervozitātes un dzīves apnicīgās satraukuma pilnās komplicētības, varēja līdzēt, kā es cerēju, dzija vientulība, un es kāpu kuģī, kurš devās uz Heramu. Hera- mas apkaime ir mežonīga, bet tai trūkst diženuma. Grandiozais dabā un cilvēkos pa spēkam tikai stipriem gariem, bet es, noguris cilvēks, meklēju idillisku mežonību.
Simtjūdžu Gošas ezeru mēs pārbraucām Lilianas zelta rudens sākumā, kad vēji spirgti un skumīgi, bet tālumā garām slīdošo salu sarkanās lapotnes deg kā koši sārti. Man līdzi bija Vizija, meitene ar dīvainu, brīnišķīgu dabu. Es ar viņu sastapos Kasētā, viņas dzimtenē, sēru dienā. Viņa mani pazina labāk nekā es viņu, kaut gan es domāju par viņas sirdi vairāk nekā par visu citu pasaulē, un iepazīdams tomēr paliku neziņā. Nedomāju, ka tas notika iztēles trūkuma vai muļķības dēļ, bet man šķita, ka viņas daiļumam piemita tāda spēka un maiguma harmonija, ka tā iznīcināja manu izpratnes spēku. Es nenosaukšu savas jūtas pret viņu jau nolietotajā šaurajā vārdā — mīlestība, nē; līksma, alkaina uzmanība — tas būs īstais vārds tai gaismai, ko Vizija bija iededzinājusi. Šī gaisma sarkanajā apziņas ellē zaigoja kā dimants, kas nokritis liesmās sprēgājošā katla kurtuvē; tās mirdzums bija tik maigs un spožs, ka es, ja būtu brīvs no pasaules, vēlētos nemirstību.
Vēlu vakarā, kad es sēdēju uz klāja, pie manis pienāca cilvēks ar trīskāršu zodu, melniem, uz zemās pieres uzsukātiem matiem, svalbani, rupji ģērbies, tomēr ar pretenzijām uz švītību, ko pauda milzīgā sarkanā kaklasaite, un jautāja, vai es neesot Galiens Marks. Viņa balss skanēja spalgi un aizdomīgi. Teicu: «Jā.»
— Bet es esmu Guktass! — viņš skaļi sacīja, izslie- damies un nolaizdams rokas gar sāniem.
Es redzēju, ka šis cilvēks meklē ķīviņu, un zināju, kādēļ. «Meteora» pēdējā numurā bija nodrukāts mans raksts, kas atmaskoja Rudens Mēneša partijas darbību. Guktass bija šīs partijas dvēsele, tās nepatīkamais smārds. Viņam tad arī šai rakstā bija krietni ķēris.
— Tagad es jūs sodīšu. — Šķita, ka viņš nevis runāja, bet lēnām dvesa ļaunus vārdus. — Jūs esat neslavas cēlējs, rāpulis. Šito jūs esat pelnījis …
Viņš atvēzējās, bet es satvēru viņa gaļīgo roku un noliecu lejup, raudzīdamies tieši pretinieka šaudīgajās acīs. Guktass aizelsies izrāvās un sagrīļodamies atlēca atpakaļ.
— Nu, — viņš sacīja, — kā tad būs?
— Nu tad tā.
— Kur un kad?
— Kad piestāsim Heramā.
— Es jūs pieskatīšu, — piedraudēja Guktass.
— Pieskatiet, kas man tur. — Es viņam pagriezu muguru un tikai tad pamanīju, ka mūs ielenkuši pasažieri. Daudzās labi koptās un smalkās sejās es ieraudzīju mežonīgu tirgus ziņkāri: taču oda pēc slepkavības.
Es nogāju lejā pie Vizijas, no kuras es nekad neko neesmu slēpis, bet šoreiz negribēju būt atklāts: tas laupītu viņai mieru. Es nebiju uztraukts, vismaz ārēji ne, nenervozēju, valdīju balss noskaņu kā nevainojams aktieris. Es sēdēju pretim Vizijai un stāstīju viņai par Luksoras senajiem pieminekļiem. Tomēr pēc kāda laiciņa izdzirdu viņas kluso, sirsnīgo balsi:
— Kas tev noticis?
Nezinu, kā biju sevi nodevis. Varbūt nedrošība skatienā, izklaidība roku kustībā, sasprindzinātas pauzes vai arī kas cits, ko pamana tikai mīlestība, bet man vairs nekas cits neatlika, kā salti melot.
— Nesaprotu, — es teicu, — kāpēc «noticis»? Un kas?
Pēc tam es turpināju sarunu, vaicādams sev, vai tikai šī nav pēdējā reize, kad skatu šo daiļo, maigi sa- drūmušo seju, šīs skropstas, garas kā vakara ēnas uz zilo ezeru ūdeņiem, un muti, tik sirsnīgi smaidošu, un roku nervozo, dzīvo baltumu. «Tomēr nē», es domāju, «nē, nav pēdējā reize,» — un šī mierinājuma vienkāršība aizklāja nākotni.
— Rīt no rīta mēs būsim Heramā, — pirms gulētiešanas teica Vizija, — bet es nezin kādēļ esmu uztraukusies; viss šķiet tāds nedrošs, grīļīgs. — Viņa iesmējās. — Es dažreiz domāju, ka tev derētu citāda draudzene — dzīvespriecīga, vienkārša, darbīga un jautra meiča, nevis es.