Es lēnām atbrīvojos no Vizijas rokām. Tas nu bija skaidrs — šī sieviete dīvaini un ļaunprātīgi mani mulsina.
— Mēness iedzīvotājs ir pasaka, — es viņai iespaidīgi paskaidroju. Pēc tam domāju, domāju, līdz beidzot apjēdzu: «Vizijai šķiet, ka es nejūtos labi.» — Ek, Vizij, — es teicu, — man tagad tik jauki klājas kā'vēl nekad! Es uzrakstīju rakstiņu, saņēmu naudu! Te ir nauda!
— Kādu rakstu, kur?
Es pateicu — kur un piebildu: «Par sniegu.»
Vizija uzticīgi pamāja. Viņa laikam cerēja, ka es sākšu runāt tāpat kā senāk — nopietni un draudzīgi. Bet kalpone ienesa «kalešiņas», un es cītīgi ķēros pie tām. Mēs klusējām. Vizija neēda. Paceldams acis, es ikreiz sastapu viņas nervozi rāmo skatienu, no kura man, kā no pratināšanas, gribējās noslēpties. Es biju pilnīgi vienaldzīgs pret viņas klātbūtni.
Šķita, ka nav tāda spēka, kas varētu sagraut manu bezgalīgo, laimīgo līdzsvaru. Vizijas asaras un skumjas tikai uz mirkli skāra to un tikai tādēļ, lai darītu vēl vairāk nesatricināmu — ar kontrasta spēku — to neizsakāmo apmierinājumu, kādā, līdz ausīm iegrimis, es sēdēju pie mirdzoši balta galda, uz kura kūpēja aromātisks ēdiens, lielā, gaišā un siltā istabā kā pie sēkļa saulē sasilušā ūdenī. Paēdis es paskatījos uz Viziju un atkal viņa šķita man patīkama, pēc tam piecēlos, noskūpstīju viņu uz lūpām tā, kā skūpsta nepacietīgs vīrs. Viņa atplauka (es redzēju, kāda gaisma iemirdzējās viņas acīs), bet piecēlusies piegāja pie galdiņa un, jokodama pacēlusi virs galvas zāļu pudelīti (es vēl paretam dzēru zāles), šķelmīgi teica:
— Divas karotes pēc pusdienām. Mēs, Gal, uz pusotra mēneša vēl esam šķirti.
— Ak tā? — es teicu. — Bet es negribu zāles.
— Un manis dēļ?
— Kas par niekiem! Esmu taču vesels! — Pēkšņi paskatījies pa logu, es ieraudzīju ātri skrienam puisēnu ar sārtu, draiskulīgu seju, un man tūlīt uznāca neatvairāma vēlēšanās iet, skatīties, klausīties un ošņāt. — Es iešu, — sacīju, — uz redzēšanos, Vizij!
— Nu nē! — viņa apņēmīgi iebilda, ņemdama mani zem rokas. — It īpaši tādēļ, ka tu tik' neparasti to vēlies!
Es izrāvos, uzvilku kažoku un uzliku cepuri. Mana jautrā, asā pretošanās pārsteidza Viziju, bet viņa vairs neraudāja. Viņas sejā parādījās bēdas un samulsums. Raudzīdamies uz viņu, es nodomāju, ka viņa ir vienkārši stūrgalvīga. Es viņu apveltīju ar vienu no tiem īsajiem, tukšajiem skatieniem, ar kādiem bez vārdiem runā par pašreizējā mirkļa apnicī- gumu, pagriezos un ieraudzīju sevi spogulī. Kāda seja! Trešo reizi es to pēc slimības aplūkoju un trešo reizi biju līksmi pārsteigts: rāma acu izteiksme, lūpu kaktiņos labsirdīga rieva, seja — ne tukla, ne vāja, ne balta, ne pelēka, bet kā uzbužināts un nogludināts spilvens. Tā acīmredzot es priekšstatu par savu iztēloto seju pārcēlu spoguļa attēlā, redzēdams pavisam ko citu, nekā patiesībā bija. Virs kreisās uzacs, ādu mazliet savilkusi, sārtoja rēta pupas apveidā — šo lodes zīmi es rūpīgi apskatīju un atradu par ļoti pikantu. Pēc tam es izgāju, durvis stipri aizcirzdams, tā parādīdams savu varu, un atrados uz ielas.
IV
Nezinu, cik ilgi un pa kādām vietām biju klīdis, kur apstājies un ko darījis; to es neatceros. Satumsa. Kā no miega pamodies, es izdzirdu grūtu, smagu un garu nopūtu — it kā no pašiem dvēseles dziļumiem. Uz stūra zem gaiši apgaismota loga, pie tumšas sienas piespiedies, stāvēja cilvēks bez cepures, trūcīgā, netīrā apģērbā. Viņš bija sagrauzts un raidīja izplatījumā smagas, bezgalīgu bēdu pilnas nopūtas, elsas, raudas. Cilvēka seju es neredzēju. Beidzot viņš teica drūmā un neizsakāmi aizkustinošā izmisumā: «Ak dievs! Ak dievs!» Es nekad neaizmirsīšu toni, kādā šie vārdi tika izdvesti.
Man kļuva baismi. Es jutu: vēl viena nopūta, vēl viens mirklis — un mans labais dvēseles līdzsvars izplūdis spalgā nervozā kliedzienā.
Es steigšus atgāju nost, atstādams elsojošo cilvēku vienu ar viņa apslēptajām bēdām, un devos uz pilsētas centru. «Ak dievs! Ak dievs!» es mehāniski atkārtoju, šis mazais incidents bija atstājis netīkamu sajūtu — sapīkuma vai nemiera ēnu. Un visai mierīgs es nejutos. Tumsa pa to laiku bija sabiezējusi ar visu savu klusās ziemas nakts spēku. Garāmgājēji gadījās retāk un steidzās ātrāk. Retajās laternās monotoni šņāca gāze, un es neviļus pieliku soli, traukdamies uz mirdzošajiem centra laukumiem.
Kāda fasāde, ko vāji apgaismoja attālāka laterna, piespieda mani apstāties un vērīgi to aplūkot. Man izbrīnu radīja sauso vīnstīgu daudzums, kuras no zemes pa sienas balto fonu stiepās uz balkoniem un pirmā stāva logiem. Melno līkloču līniju tīkls, draudīgi piesūcies fasādei, šķita kā tūkstošiem plaisu.
Viens no otrā stāva logiem bija pa pusei apgaismots, gaisma mirdzēja tā dziļumā, un gaišajos blāvajos atspulgos aiz rūtīm tikko bija samanāms sievietes profils — bāls zem melno matu kupluma. Es to nevarēju labi saredzēt jau minētā nedrošā un vājā apgaismojuma dēļ, tomēr nezin kāpēc cītīgi pūlējos tajā ieskatīties. Profils iezīmējās pārmaiņus brīnišķīgs un riebīgs, kroplīgs un dievišķīgs, ļauns un pavasarīgi gaišs, enerģisks un maigs. Loga stikla noklusinātas, bija sadzirdamas laiskas vijoles skaņas. Lociņš raisīja nepazīstamu, bet liegu un skaistu melodiju. Pēkšņi apgaismojums logā no neredzamas uguns iemirdzējās pilnā spožumā, un es, zemajiem akordiem liegi un lepni pieklustot, ieraudzīju padzīvojušas sievietes galvu ar spēcīgu, stipri uz priekšu izvirzītu apakšžokli; melnās acis zem sarauktās zemās pieres raudzījās uz šuvekli, ap ko čakli rosījās rokas.