— Gal, kas tev nāk prātā? — Vizija izbijusies iesaucās. — Kam tas vajadzīgs?
— Nē, — es turpināju, saklausījis Vizijas vārdos skaudīgu un greizsirdīgu piekasīšanos, — kad cilvēks jūtas labi, citiem arvien tas traucē. Kaut visi tā pārvērstos kā es! Lai arī neskaidri, es tomēr beidzot saprotu, kāds esmu 'bijis pirms slimības, līdz šim brīnišķīgajam ievainojumam, ko man pagādāja Guktass. Viss mani saviļņoja, satrauca, lika degt, steigties, rakstīt tūkstošiem rakstu, ciešot un lādot, — kas tas bija par šausmīgu laiku! Uh! Kāds muļķis gan var būt cilvēks! Viss, Vizij, ir ļoti vienkārši, kas tur tik daudz ko domāt.
— Paskaidro, — Vizija mierīgi sacīja, — varbūt arī es sapratīšu. Kas ir vienkārši un — kādā ziņā?
— Nu viss. Viss, ko tu redzi, tāds ari ir. — Brīdi klusējis, es ar zināmām pūlēm sagudroju piemēru, pēc manas saprašanas, pārliecinošu: — Teiksim, tu, Vizij, sēdi te manā priekšā un raugies uz mani, bet es raugos uz tevi.
Viņa aizklāja seju ar rokām, redzams, pārdomādama rņanus vārdus. Ar triumfu, ar cietsirdīgu pašpārliecinātību es gaidīju iebildumus, bet Vizija, atklājusi seju, ipēkšņi vaicāja:
— Pasaki, Gal, ko tu domā par šo vietu? Tas ir tavs dievinātais Konfors. Nu paklausies!
«Diena aizrit sūrās rūpēs par maizi, nakts — brīnumaini zeltainos sapņos. Toties dienu spoži deg saule, bet naktī, kad pamostos, mani pieveic tumsa un klusuma šausmas. Svētlaimīgs tas, kurš domā tikai par sauli un sapņiem.»
— Ļoti slikti, — es stingri pateicu. — Katram atļauts atcerēties visu pēc sirds patikas. Autors katrā ziņā ir nepieklājīgs pret lasītāju. Bet, otrkārt, es esmu mazliet apskurbis un vēlos gulēt. Ardievu, Vizij. Ar labunakti.
— Ar labunakti, mīļais, — viņa izklaidīgi sacīja. — Vai tu rīt strādāsi?
— Jā-ā,— es nenoteikti novilku. — Kaut gan, zini, par ko lai raksta? Viss taču nodrāzts. Ar labunakti!
— Ar labunakti! — Vizija lēnām atkārtoja. Iziedams es vēl pagriezos atpakaļ, saklausījis īpašu nokrāsu Vizijas balsī, un pamanīju neslēptu skumīgu baiļu izteiksmi viņas uzbudinātajā sejā. Mūsu skatieni sastapās, Vizija pasteidzās pasmaidīt, kā arvien, maigi pamādama. Es aizgāju uz guļamistabu, izģērbos un apgūlos ar nospiestu sirdi, tomēr ar apslēptām svētulīgām domām, ka Vizija vienkārši ir stūrgalvīga un negrib mani saprast.
V
Tā tas atkārtojās vienu, divas, trīs — desmit reizes: pēkšņo skumju izraisītāji, kā es ievēroju, bija visdažādākie apstākļi, dažreiz pilnīgi pretrunīgi pašam jēdzienam «skumjas», lā kā man nebija nekādas iespējas no tiem izvairīties. Visbiežāk tā bija mūzika, vienalga, kāda un vienalga, kur dzirdēta, — svinīga vai bramanīga, jautra vai bēdīga — vienalga. Skumjām nolemtajās dienās viens atsevišķs akords sažņaudza sirdi, satrauca dvēseli ar bēdām par atmiņā neatsaucamo, par kādu citu laiku. Tā es to izskaidroju tagad, bet toreiz, brīnīdamies par savu grūtsirdību, es, nemēģinādams neko izskaidrot, meklēju glābiņu vīnā — melanholijas kliedētājā, ar nakts stundu uzbudinājumu atgriezdams iepriekšējo bezrūpību.
Es kļuvu pilnīgi un atklāti vienaldzīgs pret Viziju. Viņas arvien retākie mēģinājumi atgriezt senākās attiecības beidzās ar neveiksmi. Pats neapzinādamies, es sāku ar viņu runāt kā pilnīgi svešs, nepacietīgs, tomēr pieklājīgs cilvēks. Saltuma un savstarpēja sasprindzinājuma pilnas bija mūsu sarunas un tikšanās, — tieši tikšanās, jo es mājās nerādījos pa divas trīs dienas, pārnakšņodams pie nejaušiem paziņām, kuru saradās jo daudz. Tie bija staļļa puiši, laternu uzraugi, avīžu iznēsātāji, veļas mazgātājas, kalēji, zagļi, zaldāti, bddnieki… Šķita, visas profesijas piedalījās manos klejojumos pa Heramu iepriekš aprakstītajās bezizejas noskaņu dienās. Man patika šo cilvēku runāšana: vienkārša, primitīvi skaidra, brīva no divdomības un smeldzes — tā deva faktus neapšaubāmā, tā sakot, viņu aritmētiskā nozīmē: — «viens, divi… četri, vienpadsmit, — tādu gadījumu bija tik daudz, un tā tam jābūt.» Es ar lielāko prieku ievirzītu sarunu par manu rīcību, bet tik spilgtu gadījumu kā iepriekš minētie nebija un nevarēja būt. Apbrīnojama kārtības, visu lietu pilnības izjūta, izņemot skumju dienas, kļuva par manu normālo stāvokli, kas līdz ar to noliedza katru vēlēšanos darboties.
Ārsts, lai gan es to nemaz negaidīju, ieradās mūsu dzīvoklī, bija izveicīgs un pieklājīgs, jautrs un možs. Kā jau viltīgs mediķis, viņš nāca ar daudziem priekšlikumiem, kuros bija maskēti medicīniski mērķi: piedāvāja pastaigu uz izrakumiem, medības, slēpošanu, piedalīšanos mūzikas pulciņā, astronomijas pulciņā, beidzot ieteica nodarboties ar aviāciju, virpošanu, šahu un pārrunām par reliģiskām tēmām. Es klausījos viņā vērīgi un nekā viņam uz to visu neatbildēju, bet atvadījos tik salti, ka viņš vairs nenāca. Pēc tam es sacīju Vizijai:
— No kā tad tu mani gribi izārstēt?
— Es tikai gribu, lai tu negarlaikotos, — viņa dobji sacīja tik gurdā balsī, kas neviļus izteica vairāk, nekā viņa vēlējās, ka man iekšā kaut kas apdzisa. Bet tas bija tikai uz mirkli. Es skaļi iesmējos.
— Tu, tu, Vizij, neskumsti! — es sacīju. — Bet man nemaz nevar būt garlaicīgi — tu dzirdi?! Es tiešām vairs sevi nepazīstu. Kas tā par jautrību, kas par garlaicību? Man nav ne vienas, ne otras. Nu, un es — vienkārši esmu apmierināts! Ko tad vēl vairāk? Es varu būt šim ārstam par ārstu, ja jau tā gribam runāt, Vizij.
— Mēs viens otru nesaprotam, Gal. Tu uz mani raugies svešām acīm. Sen vairs neesmu redzējusi to izteiksmi, no kuras — tu zini? — gribas klusu dziedāt vai smaidot klusēt… Mūsu saruna ir pārtrūkusi… mēs to risinājām ar vārdiem un sirdi…
— Man ir savādi to dzirdēt, — es teicu, — varbūt agrākā pārmērīgā uzbudināmība …