Es viņu iztēlojos braucam vagonā, kuģa kajītē, karietē, — attālināmies no manis taisnā līnijā. Viņa sēdēja, — es redzēju tikai viņas pakausi un muguru un pat, kaut arī vāji, vaiga līniju, tomēr nevarēju ieraudzīt seju. Domās, bet ar ļoti spilgtu reāla pieskāriena izjūtu es saņēmu viņas galvu, lūkodams pagriezt pret sevi; iztēle atteicās šo rīcību pabeigt, un es joprojām viņas seju neredzēju. Skumīgā vēlēšanās ielūkoties viņas sejā kādu brīdi nedeva man miera, ipēc tam noguris es noliecos pār galdu nenoteiktā skumjā garlaicībā, kas bija brīva no jebkādām pārdomām.
Es nezinu, vai ilgi tā biju sēdējis, kad troksnis, ko sacēla kāds priekšmets, man pie kājām nokrizdams, lika man noliekties. Tā bija rakstāmgalda atslēga, ko ar elkoni biju nogrūdis zemē. Es noliecos, pacēlu atslēgu, brīdi padomāju, tad atvēru vidējo atvilktni, cerēdams atrast kaut ko tādu, kas varētu attiekties uz Viziju, — nenoteikta rīcība, ko drīzāk izraisīja nepieciešamība kustēties nekā loģisks pamatojums.
Atvilktnē es atradu daudz vēstuļu, kas man šai brīdī nemaz neinteresēja, dažādus sīkus priekšmetus: salauztus zīmuļus, zīmoglakas stienīšus, dažas atsevišķas aproču pogas, gumiju un ar aukliņu pārsietu avīžu izgriezumu žūksnīti. Tie bija pagājušā gada raksti no «Vēstneša» un «Meteora». Es atraisīju sainīti, ļaudamies ^pēdējā stundā pieaugošām tieksmēm turēt apziņas lokā visu, kas attiecas uz Viziju. Šos rakstus viņa izgrieza un savāca gadījumam, ja es sadomātu tos izdot atsevišķā grāmatā.
Atraisījis sainīti, es pārskatīju virsrakstus, atcerējos apstākļus, kādos bija radies viens vai otrs raksts, un aptuveni pat galvenos vilcienos saturu, taču biju ļoti tālu no mēģinājuma atjaunot, tā sakot, apziņas a t- m o s f ē r u, attiecīgo noskaņu, kas dod sacerējumam ietērpu. Pārskatījis virsrakstus, sāku ielūkoties tekstā, pārlaizdams tam acis ar vienaldzīgu neizpratni, — viss uzrakstītais šķita sveša prāta refleksija, turklāt nevajadzīga refleksija, jo šeit traktētie jautājumi, kā, piemēram, karš, reliģija, kritika, teātris un tā tālāk, skāra mani ne vairāk kā sniegs, kas uzsnidzis, teiksim, Austrālijā.
Tā pārcilādams un pārskatīdams sainīti, es uzdūros rakstam ar nosaukumu «Ciešanu vērtība», rakstam, kas bija veidots ar spēcīgu kontrastu paņēmienu un savā laikā sacēlis ne mazumu trokšņa. Pretēji iepriekš pārlasītajam daži šā raksta izteicieni piesaistīja manu uzmanību, it īpaši viens: «Cilvēkiem, kuriem, kā mēdz teikt, «sirds ikā uz delnas», trūkst klusēšanas skaudrās un laimīgās koncentrētības; bez aiztures, bez smalka iekšējo spēku sprieguma, viņu dvēselē iebrāzmo un
atkal to bez atlikuma pamet tās jūtas, kuras, ja būtu aizturētas, varētu kļūt par vērtīgu un dziļu pārdzīvojumu.» Es to izlasīju divas reizes, pūlēdamies atcerēties, kāds apstāklis sakarā ar Viziju šo frāzi radījis, un ar negaidītu skaidrību, iekšēji mudināts, atcerējos! — tik skaidri, tik izjusti un alkaini, ka es piecēlos ārkārtējā, gandrīz slimīgā satraukumā. To pavadīja manāma plašuma izjūta ar halucinatoriskiem priekšstatiem: sienas atkāpās un griesti pacēlās lielā augstumā. Es atcerējos, ka pagājušajā vasarā biju tuvojies Vizijai ar neizsakāmi spilgtu maiguma uzplūdu, kas ar varenu spēku lauzās laukā, taču, piegājis viņai klāt, atsēdos un neteicu nekā, skaidri iedomādamies, ka jūtas, kas izpaustas vārdos, mūsu valodas neprecizitātē un nosacītībā, atstās neizteiktā sūrmi un radīs, protams, vairs ne ar kādiem vārdiem neizsakāmu ekstāzes vājinājumu. Mēs ilgi klusējām, bet es, raudzīdamies Vizijas smaidošajās acīs, jo viņa mani pilnīgi saprata, biju pārpilns ar viņu un savu iesprostoto saviļņojumu. Pēc tam es uzrakstīju iepriekš minēto atzinumu.
Es to atcerējos spilgti, ar sirdi, un nevis automātiski. Es nevarēju nosēdēt, es pastaigāju pa kabinetu. Kaktā uz grīdas atradās saņurcīta papīra lapa, es to pacēlu, izlīdzināju un ar izbrīnu, kas nojausmai vēl bija sveša, ieraudzīju, ka lapa, kas pierakstīta — ne gluži pilna — Vizijas sīkajā, skaistajā rokrakstā, nav nekas cits kā nepabeigts, bet jau zināmā pakāpē izstrādāts m a n s raksts ar virsrakstu «Dzīvsudraba raktuves Heramā», G. Marka raksts. Es nekad nebiju to rakstījis un nevienam nebiju to diktējis, es nekā nebiju rakstījis.
Es izlasīju uzrakstīto ar tādu uzmanību kā noziedznieks sprieduma norakstu. Dzīvs, interesants un oriģināls izklāsts, spējas aptvert daudz parādību nedaudz vārdos, galvenā izcelšana no nebūtiskā drūzmas un kā ziedu smarža tādi īpaši vārdi, kas raksturīgi tikai sievietēm un nekad neienāks prātā mums, ļoti vienkārši un visiem pazīstami, ar mazliet intīmu nokrāsu, piemēram: «nu gluži vienkārši»,, «brīnum skaisti», «un raugi» — vērta uzrakstīto par lielisku darbu. «G. Marka raksts,» es vēlreiz izlasīju… un man neviļus, nevaldāmās glābjošu skaudru sāpju asarās viss kļuva skaidrs.
Es sēdēju nekustīgi, mēģinādams pārvaldīt stāvokli. «Es nekad vairs viņu neredzēšu,» — es teicu satraukuma un apmulsuma iespaidā, ar sevišķu uzmanību iedziļinādamies vārdā «nekad». Tas izteica aizliegumu, noslēpumu, varmācību un tūkstoš savas izcelšanās cēloņu. Viss «es» biju koncentrēts šinī vienā vārdā. Es pats ar savu dzīvi to biju radījis, rūpīgi nodrošinādams tam dzīvotspēju, spēku un neatvairā- mību, bet Vizijai tas bija tikai jāuzraksta, lai, iedegdamies melnās liesmās, tas kļūtu man par likumu, nepielūdzamu likumu. Es iztēlojos, ka esmu nodzīvojis miljoniem gadsimtu, mehāniski pārmeklējis visu zemeslodi, pūlēdamies atrast Viziju, un jau pazinu uz tās katru pēdu sauszemes, katru pēdu ūdens, — mehāniski, kā roka iztausta tukšu kabatu, meklējot pazaudētu monētu, drīzāk atceroties tās pieskārienu, nekā cerot uz brīnumu, un redzēju, ka «nekad» ņirgājas pat par bezgalību.