Es tagad domāju neatlaidīgi kā ievainotais, kurš ar aizturētu elpu cenšas uzminēt, cik dziļa ir brūce, kas satraukumā vēl nav visai sāpīga, bet izpaužas ar instinktīvām bailēm un sašutumu. Es vēlējos redzēt Viziju un redzēt viņu iespējami drīzāk, lai ar viņas klātieni aptaustītu savu brūci, bet šis melnais «nekad» patiesi aizžņaudza elpu, un es nedarīju nekā, kamēr mans skatiens no jauna uzkrita uz Vizijas nepabeigtā raksta. Mokošie priekšstati par viņas kluso, slepeno darbu, par viņas ilgstošajām pūlēm ar dižo viltojumu slēpt no citiem manu garīgo sastingumu bija neciešami spilgti. Es atcerējos viņas smaidu, gaitu, balsi, kustības, galvas noliekumu, viņas augumu gan gaismā, gan krēslā, — bet visā tajā, kas man bija tik dārgs šinī brīdī, nekad nebija pavīdējusi ne mazākā domu dzirkstīte par to, ko viņa darījusi manā labā. Manī atgriezās ilgi .klusējusī mīlestība, bet kā! Un ar kādām cerībām! — ar mazākām nekā uz nāvi slimajam, kurš vēl elpo, bet domā tikai par nāvi.
Es piecēlos, ieklausīdamies sevī un domādams tāpat kā agrāk: katrai domai apkārt precīzi savākdams ar to saskanīgu priekšstatu pūli un visu tā apdullinošo atbalsi apziņas dzīlēs. Es manīju, ka atmostos un atbrīvojos no miega. Es piecēlos ar vienu vienīgu neatliekamu lēmumu uzmeklēt Viziju, mierīgā prātā apjēgdams, ka, sākot ar šo brīdi, par manu vienīgo dzīves mērķi kļūst — uzmeklēt viņu. Līdz ar šo lēmumu es atguvu zināmu mieru, kādu jau nu vispār spēj sniegt ikviens lēmums, bet šo mieru es būtu atdevis ipret jebkurām vispazemojošākām mokām.
Balts rīts vēl bez saules atklāja aiz bāli zilganā loga klusu, tukšu ielu. Es izgāju un devos uz ezera piestātni. Man gribējās ticēt, ka Vizija vispirms būs braukusi uz Zurbaganu. Pēc mana aprēķina, viņa nevarēja neiegriezties šai pilsētā, jo tur dzīvoja viņas radi. Gadījumā, ja es viņu Zurbaganā vairs nesastaptu un cilvēki, kuriem uzticēts viņas noslēpums, atsacītos man pateikt viņas adresi — es ar ārkārtēju, bet mīlestības pilnu skaudrumu nolēmu mērķi sasniegt, sasniegt to ar neatslābstošu neatlaidību, kaut arī vajadzētu izmantot visus līdzekļus, kādi vien pasaulē iespējami.
Tuvodamies piestātnei, es ieraudzīju zemu sauli virs plašā ūdens klaida, tālu miglā tītu krastu un nelielu tvaikoni «Prīze», to pašu, ar kuru pagājušajā gadā braucām uz Heramu. Sažņaugtu sirdi es vēroju tā korpusu, dūmeni baltos gredzenos, mastus un stūrmaņa kabīni, — šis kuģis bija man dzīvs trešais, kas saglabājis Vizijas klātienes piemiņu un bija it kā uz mūžu saistīts ar mani kopējā atcerē.
Piestātnē gandrīz neviena nebija, — netraucēts klīda vājš suns, apostīdams dažādas drazas, bet tālajā mola galā mierīgā garā no vienas vietas uz otru staigāja agrs makšķernieks. Kantora priekšā paskatījos pie sienas piesistajā sarakstā:- — «Prīze» atgāja pulksten desmitos no rīta, bet pirms tam, vakar, pa to pašu reisu izgājis «Babuns», vienpadsmitos un četrdesmit minūtēs vakarā. Vizija varēja būt aizbraukusi vienīgi ar «Babunu». Tas mani mazliet uzmundrināja. Mūs šķīra divpadsmit stundu brauciens, — šajā laika sprīdī Vizija diezin vai paguva no Zurbaganas tālāk aizbraukt, pat ja viņa baidās, ka es varu viņu sākt meklēt. Es rūpīgi izsvēru šo jautājumu un ar skumjām secināju, ka viņa varēja nebaidīties mani sastapt. Visa mana izturēšanās viņu pilnībā būs pārliecinājusi, ka es atviegloti uzelpošu, palicis viens. Lai cik liels bija kauns, šis apstāklis tomēr man deva cerības Viziju pārsteigt, lai gan man nebija drošas pārliecības par labiem tikšanās rezultātiem. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, es ar slimīgu sasprindzinājumu izsaucu rēgus un tikšanās balsis, variēdams tās daudzējādās nokrāsās un stāvokļos, un, domās uztraukdamies, runāju ar Viziju, stāstīju visus sava satricinājuma sīkumus.
Kad saule bija pacēlusies augstāk un ostā sāka du- nēt agrie darbi, es iegāju tuvākajā kafejnīcā un nosēdēju tur līdz pirmajai sirēnai. Kad kuģis atstāja krastu, taisnā līnijā dzīdams dzidrā ūdens vagu, kas palika aizmugurē, baltas putas virmodama, es ilgi ar neapmierinātu ziņkāri raudzījos uz Heramas jumtiem, kas tagad šķita vienā garā kaudzē sadrūzmējušies. Pilsētas raksturs, tās gars man bija palicis svešs, it kā es nemaz tajā nebūtu dzīvojis. Tas noticis tādēļ, ka uz laiku biju kļuvis akls pret daudzām lietām, kas saprotamas tikai rafinētam prātiam un nav uztveramas ar aprobežotu, pāri slīdošu uzmanību. Taču drīz vien es nokāpu kajītē, kur pret savu gribu, pagājušās nakts notikumu nogurdināts, aizmigu. Es pamodos tumsā, satraukumā un vienmuļā viļņu murdoņā, tiem trokšņaini gar kuģa sāniem skalojoties. Skumjas, bailes par nākamību, vientulība un tumsa nekustīgo stāvokli darīja neizturamu. Aizpīpoju un izgāju uz klāja.
Laikam jau bija dziļa nakts, jo mastu laternu vājajā gaismā bija redzams tikai vienas sievietes siluets, ar bortu un ezera tumsu gandrīz saplūdis. Viņa stāvēja ar muguru pret mani, ar elkoņiem pret margu apmali atspiedusies. Man gribējās parunāties, izklaidēties; es piegāju viņai tuvāk un sacīju klusā balsī, vēlajai naktij atbilstoši: «Ja jums, kundze, tāpat kā man nenāk miegs, parunāsim kādu pusstundiņu par kaut ko. Parastās ceļinieku tiesības.»
Taču es nepabeidzu. Sieviete izslējās, pagriezās pret mani, un pustumsā, ko nespēja izkliedēt no augšas krītošie gaismas stari, es pazinu Viziju … Es neuzdrošinājos ne ticēt tam, ne noliegt to šai pirmajā mirklī, tikai man šķita, ka visam nu ir beigas, ka viss sabrucis. Bet tūlīt pat, atvairot šo nomācošo satricinājuma spēku, manī iešalcās tāds prieks, ka gribējās kliegt, bet es nevarēju ne vārda, ne skaņas pār lūpām dabūt un stāvēju klusēdams, pārsteiguma pilnīgi apmulsināts. Mīļā, neizsakāmi mīļā Vizijas seja raudzījās manī ar skumjām izbailēm. Es tikai pateicu: