Beidzot viss tapa atkal klusu. Rubuls izlīda lēnām iz gultas apakšas, apgūlās un pateica dievam, ka tas bija ar veselu ādu palicis.
Sie paši «krievi» un «turki» tagad cīnījās pie Knipskas …
«Turki» aizstāvēja Knipskas tillu. Par velti «krievi», no «Sipkas» puses nākdami, mēģināja «turkus» pārdzīt pār lielceļu. «Krievu» sniega pikas skrēja simtiem pa gaisu, bet reti kāda no tām ķēra «turku» galvu. Ienaidnieki vēl atradās par tālu viens no otra. «Krievi» bija Buņģi izvēlējuši par «ģenerāli». Buņģis bija tiešām dūšīgs karotājs. Pašā pulka priekšgala nostājies, viņš arvien vairāk tuvojās «turkiem» …
«Turku» ģenerālis Ozoliņš bija patlaban dabūjis briesmīgu spērienu pa degunu, kad Cibiņš ar Sapuliņu pienāca. Viņš turēja sniega piku pie deguna gala. Uz sniega pikas pilēja asinis.
«Palīgā, palīgā!» Ozoliņš, abus nācējus ieraudzījis, kliedza, «Cibiņ, Sapuliņ! Palīgā! Ko jūs stāvat, mutes iepletuši?…»
«Tibiņ, nu tik iet vaļā!» Sapuliņš iekliedzās, paliecās, saspieda saujā sniega piku un svieda … Pika nokrita kādus desmit soļus no Sapuliņa. Cibiņš pasmīnēja par Sapuliņa dūšību. Viņš vēl arvien šaubījās par vajadzību piedalīties pie kautiņa.
«Kāpēc?…» Cibiņš domāja. «Kāpēc sviest biedram pa galvu, kamēr tas dabū zilu aci vai kamēr tam tek asinis iz deguna? …»
Viņš arī pagājušā ziemā nebija pie kautiņa piedalijies. Cibiņš vēl nekad nebija otram sitis, nekad sajutis kaislīgas «cīņu jūtas», kuras bija viņa biedrus briesmīgi pārņēmušas. Viņš nodrebēja: tas bija karš, ko viņš nupat redzēja . ..
Bet tad viņš sajuta atkal stipru ēstgribu, kura viņu dienām, jā — — jau gadiem mocīja. Un tad viņu pārņēma dusmas, brīnišķīgas dusmas: viņam vajadzēja karot. . .
Tur locījās viņa ienaidnieks Buņģis, kurš piku pēc pikas meta «turkiem» virsū. Patlaban viņš iezvēla Sapuliņam krietnu piku pa vaigu. Sapuliņš ievaidējās. Cibiņš sajuta to kā svētu pienākumu — iet Sapuliņam palīgā. Viņš gāja palīgā tam, kurš tika vajāts …
Sniega piku rokā turēdams, Cibiņš droši tuvojās Buņģirn «Turki» brīnojās, ka bālais, lēnais Cibiņš uz reizi tik varonīgs tapis.
«Se tev!» Cibiņš iekunkstējās un meta vienu piku pēc otras Buņģim acis, tik Buņģim, Buņģirn vien — nevienam citam . . .
Buņģis atkāpās soli pēc soļa. Viņa kareivji tam līdz. «Turki» gavilēja.
«Tibinc il mūtu jenelāls!» Sapuliņš brēca.
«Urā! Cibiņ! Uz priekšu!» «turki» kliedza.
Un Sapuliņš, kurš bija lasījis turku kara aprakstus, iekliedzās: «Allā-il-Allā!»
«Allā-il-Allā!» «turki» brēca, kuru dūša padarīja Buņģa kareivjus bailīgus.
«Ģenerāls» Buņģis muka. Bez cepures, pietvīcis — sarkans, elsdams un pūzdams tas nostājās pie «Sipkas» un kliedza:
««Sipku» vajag aizstāvēt! Ne par kam «turkiem» neatdot! …»
Bet Cibiņš tuvojās bez bailēm, kluss, nopietns, jā, briesmīgi bāls, Buņģim un svieda tik Buņģim vien, nevienam citam-
Buņģis nobijās. Tāda viņš Cibiņa vēl nekad nebija redzējis. Cibiņa iekritušās acis bija atdzīvojušās, kuru urbjošais skats Buņģim kā asmens sirdī griezās. Cibiņš arī bija pazaudējis cepuri. Viņš stāvēja Buņģim ļoti tuvu un vairs nesvieda, nezinādams, vai sniegt Buņģim roku un derēt mieru vai savilkt dūri un sist. ..
Bet viņš vēl nebija nevienam sitis-
Te Buņģis atspērās, savilka pieri grumbās, saknieba lūpas un kā tīģeris uzklupa Cibiņam.
«Ko tu, pagāns, mani ar savām ārprātīgajām acīm biedē… Velns! Es tev gan! . ..» Buņģis kliedza un, Cibiņa rokas saturēdams, paspēra ar kāju Cibiņa kāju. Cibiņš nokrita uz ceļiem, gandrīz nemaz nepretodamies. Buņģis sagrāba Cibiņu aiz apkakles un raustīja savu ienaidnieku kā spalvu. Beidzot viņš to pagāza gluži gar zemi, uzgūlās ar ceļiem uz Cibiņa, to mēdīja, izrāva viņam kreklu no biksītēm un piedzina tam pilnu pavēderi ar sniegu . . .
«Mieru! Met mieru!» daži iesaucās. Bet Buņģis, uz to saucieniem neklausīdamies, sāka Cibiņam muti ar sniega piku berzēt.
Tagad Cibiņam pacietība beidzās. Viņš ieķērās Buņģim matos …
«Ak tu pagāns! Man matus plūkt! Es tev gan parādīšu! . . .» Viņš sagrāba Cibiņu aiz svārkiem un no visiem spēkiem raustīja.
«Es tev gan, ubadze, parādīšu! …»
Cibiņa svārkiem notrūka piedurkne. Izdēdējusī vadmala,, kuru Cibiņa tēvs jau gadiem bija savos svārkos nēsājis un kurus māte savam dēliņam rudenī bija savārstījuse, izšķīda ka papīrs …
Cibiņš ievaidējās. Buņģis to atlaida. Cibiņš piecēlās sēdus, un sāka šņukstēt.
«Palūk, kā «turku ģenerāls» raud!» Buņģis smējās, meklēdams pēc savas cepures. Vispārīgā kauja bija pa tam mitējusies.
«Nelaudi vit!» Sapuliņš, biksas raustīdams, uz Cibiņu teica un uzlika roku uz pazeminātā biedra pleca.
«Nelaudi vit! Bungit il tīls lazbainieks!»
«Ko tu, smurguli, teici!… » Buņģis Sapuliņam uzbrēca. «Labāk noslauki savu degunu! …»
Un Sapuliņš tiešām noslaucīja piedurknē degunu, par ko visi sāka smieties.
Daži brēca, ka kauju vajagot turpināt. Te atskanēja zvans. Rubuls tīrumā, uz akmens stāvēdams, zvanīja uz stundām. Buņģis bija viens no pirmajiem, kuri aizskrēja pār tīrumu uz skolu. Cits pēc cita aizsteidzās. Sapuliņš vienīgais vēl palika pie Cibiņa.
«Sapuliņ, ej tu uz stundām!» Cibiņš teica. «Es nevaru… Es iešu uz nabagu māju pie galdnieka apsildīties, redzes, ko tad … Ar šitādiem svārkiem es skolā nevaru rādīties … Ja skolotājs pēc manis prasa, — tad stāsti patiesību…»
Sapuliņš it kā negribēdams ar bēdīgu sirdi brida pa dziļo sniegu uz skolu. Cibiņš meklēja pēc cepures. To sniega samīdītu atradis, viņš to izpurināja un, galvā uzlicis, vilkās lēnām uz nabagu māju.