Nabagu māja atradās lielceļa malā starp skolu un Knipskas tiltu. Viņa bija, tāpēc ka lielākā daļa nabagu, tic visnespējīgākie, bija nodoti pie kāda saimnieka kopšanā, pārdalīta uz divām pusēm. Vienā pusē dzīvoja pāris nabagu. Otru pusi kāds galdnieks bija no pagasta noīrējis sev par darbnīcu.
Cibiņš iegāja pie galdnieka. Galdnieks pašulaik ēda launagu.
«E-e, karavīrs! … Nu laikam āda pušu. ..» galdnieks, kāpostus strēbdams, pasmējās.
Cibiņš neteica ne vārda, apsēdās uz kādas kastes un kāri noskatījās, kā galdnieks strēba kāpostus.
«Kaut es arī dabūtu kādas pāris karotes .. .» Cibiņš domāja un aiz kauna nolaida acis.
«Nu, vai tu neiesi uz skolu, ko te kverni!» galdnieks bārās.
«Nevaru!» Cibiņš čukstēja, asaras saturēdams. «Nevaru…»
«Jā, kāpēc tad tu ej uz draci? Tā, lūk, ir laba mācība . . . Riba laikam ir pušu .. .»
Cibiņam nosalušais vēders lieliski sapēja. Viņš sajuta dzi- nekli kaut kur atgulties. Salīcis viņš iegāja kaktā pie krāsns un atlaidās uz ēveļu skaidām. No krāsns izplūda siltums. Tā maigums Cibiņu apreibināja.
«Nu, pagulies, pagulies!» galdnieks teica. «Es redzu, ka tu
esi slims. Tik nesāc vien mirt … Ak tu- kas tad tev tos
svārkus tā saplosīja? . ..»
Cibiņš gribēja teikt: «Buņģis …» — bet viņam pie krāsns palika tik labi labi ap sirdi, ka viņš vairs nevarēja dusmoties. Viņš aizvēra acis. Snaudiens viņu pārņēma. Miegainā sapņu krēslā parādījās drīz Buņģis, drīz Sapuliņš. Tad viņš redzēja garo, laiski kustošos Rubuli ar zvanu rokā, tad skolotāju, kurš, rokas uz muguras salicis, pa klasi staigāja. Vispēdīgi viņam parādījās māte, kā tā pie ratiņa domīgi sēž. Kaķītis tup tai pie kājām un. kupru uzmetis, ņaud. Tad māte nopūšas:
Pavēlies tavās mokās. Tās grūti panesot, Tā debess tēva rokās …
Viņš pats sevi redz gultā guļam. Mātes nopūtas dzirdot, viņš jūtas brīnišķīgi spēcīgs. Viņš izlec no gultas un satver mātes roku.
«Nebēdājies, māmiņ, es esmu bagāts . . .»
Māte paskatās uz viņu un brīnās. Viņas dēliņš ir balts kā eņģelis, sudrabotiem svārciņiem, zeltītām pogām, un zābaciņi tam tātli — sarkani, no mīkstas ādas, briljanta sprādzēm . ..
«Cik tu esi skaists, Jēcīt!» māte brīnās. Kaķītis pieslienas pie viņa kājām. Te kāds atver ātri durvis. Buņģis aizelsies ieskrej istabā …
«Atdod manus svārkus, ubadze!» Buņģis brēc. Cibiņam metas bail, ka Buņģis skaistajiem svārkiem nenorauj piedurkni. Viņš gan zina, ka tie nav vis Buņģa, bet viņa paša svārki. Tomēr viņš velk spīdošos svārkus nost, atdod tos Buņģim, kurš, tos ātri uzvilcis, izskrej ārā, kur to gavilēm zenu bars saņem.
«Buņģis ir mūsu «ģenerāls», urā! . . .»
Viņš dzird, ka zēni sāk karot. Kāds sit uz skārda gabala it kā uz bungām. Tad viss top klusu . . .
Galdnieks sāka ēvelēt. Cibiņš pamodās. Viņš ātri piecēlās un izgāja. Snaudiens, kurš vilkās kādu ceturtdaļstundas, bija viņu spēcinājis.
Bija jau krēsla. Skolas logos mirdzēja uguns. Skolas bērni jau mācījās uzdevumus uz rītu. Debess bija noskaidrojusies. Tik rīta pusē dusēja vēl mākoņi. Mazuliet sala. Cibiņš nodrebēja. Viņš tecēja ātri uz skolu.
Skolas priekšiņā Cibiņš apstājās. Viņam bija bailes iet klasē. Piedurkne tam bija tiklab kā pavisam norauta. Kādus smieklus viņš, klasē iegājis, saceltu, to Cibiņš it labi zināja. Mehāniski tas satvēra maizes kambara durvju kliņķi un atvēra durvis.
Viņam gribējās ēst. . .
Durvīm līdzās uz plauktiņa atradās spičkas un maza lampiņa. Cibiņš iededzināja lampiņu, aizvēra durvis un uzmeklēja savu maizes kulīti. Tā bija gluži sarāvusies. Tajā vairāk neka neatradās kā sakaltuse maizes doniņa un veca, taukaina avīžu lapa, kurā māmiņa pirmdienā bija ievīstījusi kaņepes. Pēdējās kaņepes viņš jau pusdienā bija apēdis…
Cibiņš nogrieza ar veco salieceni no doniņas riciņu, apsēdās uz kādas kastes un, savā ēnā raudzīdamies, sāka ēst. Bet viņam likās, ka šās sakaltušās maizes kumosi viņa ēstgribu -vēl pa
vairotu, ka šis sausas garozas viņam atgādinātu īsto ēdienu — garšīgu maizi un pavalgu …
«Vai tad šis izsalkums būs mūžīgs?» Cibiņš domāja. «Vai tam nekad, nekad nebūs gala?. . . »
Viņš paskatījās uz Buņģa lādi un nodrebeja. . . Kā tur visa nebija! Tur bija šķiņķis, — cepts un vārīts, tur bija sviests ar baltu pienu un pašā stūrītī atradās krūzīte, lajā bija medus. . . To visu Cibiņš bija noskatījies. Briesmīgais izsalkums kā kāda ļauna vara pievilka Cibiņu pie Buņģa lādes. Izsalkumā tam iekšas raustījās…
Te viņš iedomājās savu eņģeļa apģērbu, kuru tas sapnī bija valkājis, un viņam metās kauns. Viņš garā redzēja māti, kura ēd tāpat sausu maizi, reti kad uzsilda kāpostus, kura tomēr pacieš, kura viņam bija cieši piekodinājusi: «Neaiztiec svešas
mantas!!!» Viņam bija kauns: tas bija gribējis zagt-
Bet tomēr, tomēr viņam gribējās ēst-
Briesmīgais, drudžainais izsalkums viņu atkal pārņēma. Kā apmāts viņš piecēlās, piegāja pie Buņģa lādes un lūkoja pacelt vāku. Lāde nebija aizslēgta: vāks cēlās …
Pirmā acumirklī, lādē lūkojoties, Cibiņam bija tā ap dūšu, it kā kad tam vajadzētu visu, kas lādē no ēdamā atradās, aprīt, lai apklusinātu savu izsalkumu. Viņš gribēja jau sniegties pēc šķiņķa, bet uz reizi viņā sacēlās riebums pret visu, visu, ko cilvēks bāž mutē. Viņš nolādēja dabu, un viņam vairs negribējās ēst … Kāds savāds, sauss saldums pildīja viņa muti .. . Bez spēka viņš atkrita uz kādas citas lādes un lūkojās domīgi lampiņas drūmajā liesmā. Augšā taisni pār lampiņu pie baltajiem griestiem locījās melni pavedieni: tie bija smirdošo dūmu pakrēšļi. Kāds liels zirneklis plaši izplestām kājām čāpāja gar sienu.