«Lapsām ir savas alas, putniem ir savas ligzdas …» Cibiņš iedomāja. Māte šo pantu bija daudzreiz lasījusi un pie tam apraudājusies. Ari viņam, to atceroties, palika silti ap sirdi. Bet raudāt viņš vairs nevarēja. Viņš sajuta riebumu pret visu. Pasaule viņu, jauniņu, kurš pēc dzīves priekiem slāpa, jau nelaikā mērdēja un vārdzināja…
Klasē sāka rībēt un klaudzēt. Durvis tika atrautas. Un pāris zēnu smiedamies un trokšņodami ieskrēja priekšiņā.
Cibiņš sabijās. Viņš gribēja aizvērt Buņģa lādes vāku, bet savādais riebums viņu atkal pārņēma. Drudžainā žults viņu drebināja. Viņš izstiepa roku, bet tam trūka spēka .. .
«Ak tu pagāns!» Buņģis, durvis atvēris, iebrēcās. «To jau es domāju! Vai nu tāds ubags bez zagšanas! Sātans! …»
Viņš iezvēla Cibiņam reiz pa muguru, ka nodimdēja vien, sita tam vēl pa vaigu un tad iespēra ar kāju. Cibiņš vaidēdams aizkrita aiz kastēm .. .
«Kas tad cits manu jauno nazi nozaga kā Cibiņš!» Buņģis kliedza un aizsvieda ar lielu troksni lādes vāku. «Tūliņ iešu pie skolotāja!»
Daži zēni un meitenes, troksni izdzirduši, pieskrēja pie durvīm.
«Kas tur?» kāda meitene jaulāja.
«Ē, zaglis!» Buņģis smiedamies izsaucās un spraudās caur skolnieku pūli . . .
Pa brītiņu skolotājs un Buņģis ienāca kambarī. Cibiņš sēdēja uz lādes, elkoņus uz ceļiem atspiedis, acis rokām aizsedzis.
«Mēs ar Ģeņģeri nācām launagā … Uzreiz es redzu, Cibiņš sēž pie manas lādes. Lāde vaļā . .. Ģeņģers var liecināt. . .» Buņģis sūdzējās.
«Kuš, pagaid', kamēr es tev jautāju!» skolotājs Buņģim uzsauca. Viņš paskatījās uz Cibiņu, kurš bāls, drudžainām acim raudzījās, kuram norautā piedurkne gar sāniem karājās, un sajuta ar šo nabadziņu līdzcietību.
«Cibiņ, nāc man lidz!» skolotājs teica.
Cibiņš lēnām piecēlās un, acis nodūris, gāja caur zēnu un meiteņu pūli skolotājam pakaļ. Buņģis vēl paguva iegrūst Cibiņam ar dūri sānos.
«Tibiņ,» Sapuliņš mīlīgi žēlā balsī iesaucās un aizskāra Cibiņa roku. Sapuliņa acīs iemirdzējās asaras.
Skolotāja rakstāmā istabā ienācis, Cibiņš it kā atdzīvojās. Puķaini tapsēta, gaiši apgaismota, silta istaba viņu apsveica it kā paradīze. Skolotājs apsēdās pie galda un, Cibiņu cieši uzlūkodams, jautāja:
«Saki, — kāpēc tu gāji pie Buņģa lādes? Tu gribēji zagt? . ..»
Cibiņš gribēja teikt «jā», bet viņš apdomājās. Viņš jau bija gribējis tik apmierināt savu briesmīgo izsalkumu.
«Nē! .. » Cibiņš atteica.
«Ko tad? …»
«Man gribējās ēst! …»
«Nu tad tak tu gribēji zagt.»
«Pats nezinu, kā tas viss notika …» Cibiņš čukstēja.
«Saki labak patiesību, atzīsties! Tad sods būs vieglāks . . .»
«Skolotāja kungs… es nezinu… rītā… man ir slikti ap sirdi…»
«Kas tev tos svārkus pārplēsa?»
«Karā parplīsa .. .»
Skolotājs pasmaidīja.
«Kad tev ēst gribējās, kāpēc tu nenāci pie manis un nelūdzi? …»
«Man bija kauns! . ..» Cibiņš čukstēja.
«Kauns … Kauns ir zagt, bet ne palīga meklēt .. . Par sodu tu stāvēsi rītā visu pēcpusdienu kaktā un sestdienā saki mātei, lai viņa pirmdien atnāk šurp … Nu ej, es pateikšu Līzei, lai tev padod ēst.. .»
Cibiņš sāka raudāt. Bet tad viņš saņēmās, noslaucīja asaras un izgāja klasē. Buņģa un tā biedru, no kuriem Cibiņš ļoti bijās, tur nebija. Viņš apsēdās uz sola. Viss, kas šodien bija noticis, tam izlikās kā sapnis. Gar krāsns stūri pāris meiteņu paskatījās uz viņu un sāka ņirgāties. Viņa biedri skatījās uz viņu it kā pār- mezdami: «Zaglis! … I — zaglis! .. .»
Viņam likās, ka arī Kristus, kura bilde pie sienas bija uzkārta, uz viņu raudzījās…
«Es esmu tas labais gans . . .»
«Un es esmu zaglis!» Cibiņš domāja. «Man rītā jāstāv kaktā … Ir jābēg labāk prom! . . .»
Cibiņš piecēlās un izgāja. Sapuliņš gāja viņam pakaļ un pagalmā žēli jautāja:
«Kulp tu ieti, Tibiņ, kulp tu ieti? . ..»
Bet Cibiņš vairs nedzirdēja sava biedra šļupstošā sauciena. Viņš bēga .. .
Līdz mājām, kur viņa māte dzīvoja, bija kādas sešas verstis pa lielceļu un taisni pa tīrumu un mežu ceļiem caur Laskumiem četras verstis, ko iet. Cibiņš nodomāja iet pa laisno ceļu. Viņš gāja ātri, bet reizēm viņam uznāca trīsas. Izsalkuma viņš vairs nesajuta.
Iedams viņš pārdomāja: «Ko teiks skolotājs, kad dabūs zināt, ka Cibiņš aizbēdzis? Ko teiks māte, kad es nakts laikā pie viņas ieradīšos? …»
«Bet kurp tad lai es citur eju?» viņš domāja un lūkojās izmisis visapkārt. Atbilde bija nakts, visapkārt nakts…
Tad viņš tecēja atkal tālāk.
Silā nonācis, viņš jutās gluži piekusis. Sals arvien vairāk pieņēmās. Sniegs jau čirkstēja apakš viņa kājām. Viņa pastalas sasala kā rags un saknieba viņa kāju pirkstus kā knīpstangās. Vēl pāri simts soļus viņš tecēja pa meža ceļu, tad viņš apstājās; tālāk viņš nespēja iet. ..
Miegs— savāds maigums viņu pārņēma. Viņš apsēdās zem kadas egles, sāka šņukstēt, bet tūliņ apklusa, maigums bija tik salds- salds… Malkas cirtēji atrada Cibiņu nosalušu . . .