ROMAS ATJAUNOTĀJI
Stāsts iz skolnieku dzīves
I. CEZARS
kas Sileniekam par brangu ābeļu dārzu! Ābeles pašu laiku— ziedos, baltas kā līgavas, un izskatās it ipaši cēli tāpēc, ka ir jau vakara krēsla. Mēness paceļas pār priedēm, apaļš un bālgans, un migla sakrājas mājas aplokā un tam līdzās pļava, līdz pat birztalai, līdz kurai pienāk no sila puses upe un tad atkal pa kreisi pagriežas atpakaļ uz sila pusi. Vēl ziedonim vēsa dvaša. Vakarā un naktis tev vēl uznāk drebuļi, ja neesi
silti ģērbies un gribi sēdēt dzīvojamās ēkas gala, kur pagrabs un ķēķis, un ķēķa priekšā, uz velētavas nosēdies, aplūkot Silenieka ābeļu dārzu, aploku, pļavu ar līku loču upei līdz augušiem kārkliem, alkšņiem un apsēm, kuru lapas mirdz tik sudrabaini, aiz pļavas savādu tumšumu, tas ir snaudošais sils ar bālgani spīdošām koku galotnēm, un aiz visa tā un pār visu to brīnišķīgo debesi ziedoņa nakts mēnesnīcā. Apkārtnē tuvumā plaši purvāji, un tāpēc gaiss ir tik drēgns, un tāpēc tejienes iedzīvotajiem bieži uznāk drudzis. Bet zēns, kurš ķēķa priekšā uz velētavas sēž, ir tā nogrimis vakara bildes burvīgumā, ka tas no vēsās nakts drausmas gandrīz nekā nemana, tikai šad tad viegli pakustas, pašūpo kājas un tad atkal nogrimst domās. Savāda draudzība vai radniecība ir naktij ar tiem zēniem, kuri pa krēslu mīl lūkoties augšup uz zvaigznēm. Šie zēni ir bāli, smalkiem, patīkamiem sejas vaibstiem un sapņaini mirdzošām acīm. Viņi dienā neizskatās lagā: tadi slimīgi, noguruši, un nekad tie nenoplūc puķi un nepiesprauž sev pie cepures, bet ļauj visām mierīgi ziedēt, nolien labāki pakrēslī un reizēm nopūšas, it kā bēgdami no saules un no karstajiem vasaras saules dienu tvaikiem. Un tomēr šie zēni saprot un zin cienīt labāki gaismu un siltumu nekā tie, kuri kāpelē pār sētām, pa jumtiem, sarīko ar suņiem medības uz kaķi, kurš vajāts uzlec drīz vītolā, iz tā, ar sprunguļiem apsvaidīts, stiepjas pa zedeņiem uz kļavu, iz tās uz liepu, no liepas pār zalē izklātiem balināmiem audekliem, kamēr kaķim izdodas beidzot tikt uz klēts jumta, un zēni nostājas apakšā elsādarni, nokusuši, iz pilnas krūts smejas un dižājas, pa tam suņi rej un kauc, augšup stiepdamies un lēkdami. Kas tādiem zēniem ir par gaismas nojēgumu! Ko tie zina no saules! Viņiem ir viss vienalga, kamēr viņa tur tā spīd un neviena tieši neuzrunā vārdiem, bet, ja tā būtu liela sviesta ciba, pildīta ar dzelteno, garšīgo vielu, tad šie draiskie zēni atstātu kaķu medības un mestu varbūt ar lingu akmentiņus uz sauli, lai tā nokristu — plakŠ! — pie viņu kājām, un tad tie mielotos un apēstu visu sauli, lai tad pasaulē valda tumsība! Gan viņu vaigi ir veselīgi, iedegusi brūni, bet ieskaties viņu acīs, kā tās bolī vien, un kas tie par rupjiem, skaļiem smiekliem. Vistas, kuras uz kūts perinās, tos izdzirdušas, sāk kladzināt un sist spārniem, un gailis sāk dziedāt. Visi mājas kustonīši pazīst šos smieklus, viņi it kā sajūt, ka šie smiekli nāk no tiem, kuri kustoņus vēlāk kaus, vārīs, ceps un ēdīs. Un, paskat, kas par rokām šiem zēniem: rupjas, aprepējušas! Tas nebūtu nekas, tas jau nāk no darba! Bet, palūk, roka gandrīz pastāvīgi savelkas dūrē, un, ja nava brīva dūre, tad tā sažņaudz nūjas vai rīkstes galu. Un tomēr tie ir tie īstie nākotnes varoņi, kaut gan viņi izbužinā- tiem matiem, vaļējām krūtīm, nopļekšķējušām, skrandainām drānām izskatās gluži tā, ka, ja tos palaidīsi savā vaļā, brīvus mežā, tad gatavi mežoņi!
Bet šie bālie, lēnie zēni ar sapņaini mirdzošām acīm arī ir varoņi! Tas, kuru tu, garām iedams, piepeši ieraugi un satrūk- sties, it kā tur pakrastē uz lielā akmeņa sēdētu kaut kāds pasaulei lieks tēls, kurš uz tevi nepaceļ ne acu, kaut gan tu augšā, pa krastmalu ejot, satricini zemes pamatus un sarkanās smiltis iīdz ar oļu birst un veļas lejup līdz pat lielajam akmenim, uz kura pasaulei liekais tēls sēd un raugās upes skaidrā ūdenī, kuram apakšā spīd balti, krāsaini akmentiņi, ir pamatīgākas uzmanības cienīgs. Tekas dziļākajā pusē guļ gara, spuraina, tumša sieksta. Melnā sieksta izskatās pēc iemiguša nezvēra, kurš katru acumirkli var pamosties, sakult skaidro, saulē mirdzošo upes teku par peļķi un aprīt vai pašu zēnu! Tu domā, ka zēns makšķerē, varbūt tam vēžu ķeseles saliktas ūdenī. Nē, apskaties tuvāki, nav no visa tā ne mazākās zīmes! Tu pabrīnies un eji tāļāk, bet zēns glūn vēl arvienu uz melno siekstu, gar kuru nupat aizšaujas zibeņa ātrumā slaika līdaka, un domā, kāpēc gan tas pasaulē ir tā: pārkod tu ābolu, un tur lokās tārps ar melnu galvu, ej sapņodams gar kāpostdārzu, pa brango zāli, kura puķēm kā piesēta, un piepeši tu sajūti kaut ko ledaini aukstu uz kājas, paskaties: nejauks krupis! Ej tu vakarā pie miera, iemiedzi saldā miegā, kad tev lietuvēns plijas virsū, un pat te, upmalā, tu nevari baudīt tīru, pilnīgu izskatu uz dabu: melnā sieksta tur otrā tekas malā guļ kā ūdens pūķis, gluži tāda, ka vai jānodreb …
Sie īpašas šķiras smalkie zēni ir to jau sen novērojuši, ka, saulei vai mēnesim spīdot, katrs priekšmets met savu pakrēsli, kurš mazāk vai vairāk stiepjas uz ziemeļu pusi. Viņi ir ievērojuši, ka no ziemeļiem pūš auksti vēji, ka, iz sētas vārtiem uz ziemeļa pusi ejot, sirdi apspiež kaut kas drūmi skumjš, turpretī, ja iznāk iešana pa vārtiem uz dienvidus pusi, tad sirds ir tik priecīga, tik brīva, ka gribas vai gavilēt. Un šie īpašas šķiras smalkjūtīgie zēni vis tāpēc nepagriež ziemeļiem vienkārši muguru, kā to tie zēni dara, kuri sarīko medības uz kaķi, bet lūkojas dažreiz sērīgi, līdzcietīgi uz nelaimīgo pretdien- vidus pusi, kaut arī tiem auksts vējš pūš preti un viņiem jāklepo. Arī te viņš lūkojas uz melno siekstu, kaut gan šausmām, tomēr arī ar līdzcietību: vai tik šī sieksta nav kāda apburta būtne, kuru varbūt varētu atpestīt caur līdzcietību, apdomīgi izvelkot uz krasta, vai varbūt viņai jānoguļ turpat tūkstoš gadi, lai tā atspīdētu citā veidā, grezna un spoža! …