Un zēns, kurš sēž uz veletavas Silenieku sētā, arī tas ir viens no tiem, no kura tu nekad neesi agrāki dzirdējis ne vārda, kamēr tu pats viņu piepeši ieraugi un satrūksties. Kad apklus dienas vēji un trokšņi, tad viņš klausās un raugās. Viņš naktij jūtas it kā rada. Viņam liekas, it ka kad nakts būtu nometusies ceļos uz zemes un tumšām rokām gar visu apvārsni apkampuse radību. Arī viņš jūtas viņas vēsā vēsmā pukstošas kruts tuvumā. Pie nakts krūtīm mirdz balti ziedošas ābeles kā milzīgi puķu pušķi, un viņš ož un velk kārīgi savā iekšienē ziedu reibinošo smaršu. Un nakts galvā mirdz zvaigznes- zvaigznes Bet kāpēc viņas tā mirdz it ka asarodamas, drebēdamas? Kāpēc mēness tads bāls un visa radība tik drūma, sērīga? Vai pasaulē notikusi kāda vispārīga pārestība? Viņš šo laimības pretekli meklē, bet viņš to neierauga tik viegli kā melno siekstu! Viņam liekas, it kā kad šis preteklis kā ēnains bubulis rāptos visapkart viņa tēva māju robežām un viņu ieburtu viducī, lai viņš nedrīkstētu doties pāri, uz turieni, kurp tam sirds nesas.
Sapņainais zēns vēlreiz aplūko dabu mēnesnīcā, vēlreiz tas met skatu uz baltajiem puķu pušķiem pie nakts krūtīm, bet viņa sāpes nerimstas. Viņš sajūt savās krūtīs degošu karstumu, kurš pamazām kāpj augšup uz galvu, un, lūk, asaras jau riešas un spiežas, lai dzēstu karstumu. Un abām rokām viņš spiež pieri un sāk šņukstēt. Viņš ir atjaunotās Romas Cezars, bet tas neko nelīdz, viņam tomēr ir jāraud. Viņa mīļā Roma nav tāļu, verstis piecpadsmit, kādu versti no Elksnaines draudzes skolas, sila, zem vecām, varenam eglēm, bet viņam nu ir jāsēd te kā vaņģiniekam. Viņa biedri varbūt tagad pat sapulcējas atjaunotajā Romā pie ugunskura, kopīgam varoņu jūtām krūtīs zvērē cīnīties pasaulē priekš izglītības, priekš visa, kas labs un daiļš. Pie sāniem tie nes platus zobenus, kaut gan tie ir izgriezti iz koka, tomēr tie ir ļoti nozīmīgi. Varbūt barbari — tumsoņi izokšķerējuši, kur atrodas atjaunotā Roma, un glūn tās tuvumā uz dzirkstošo ugunskuru, gaidīdami uz izdevīgu biidi, kur varētu uzbrukt atjaunotajai Romai un «romiešiem», kuru skaits nav liels, bet kuri ir varonīgi un ir gatavi pat vai savas asinis izliet priekš savas Romas . ..
Un te, Silenieku pagalmā, uz velētavas sēd Romas Cezars, bāls un izmisis. Viņš raud tāpēc, ka tēva mājās valda tādi apstākļi, kuri «Cezaru» piespiež palikt Sileniekos, piecelties rītos jau ap pulksten četriem un dzīt vai nu visu dienu bēro pa vagu tīrumā, jeb vai, kad drīz laiks pienāks, doties ar izkapti pļavā. Un ar latīņu vokābuļiem tur nekā nevar izdarīt. Tur jāsvīst paša sviedri un jālokās pašam, pašam…
«Es tevi, Jānīt, mīļu prātu laistu pa vasaru skolā, bet redzi, kā neiet, tā neiet. . . Grūti laiki… Es esmu vecs, nespēks jau klāt, un otru puisi algot man neiespējams. Juris viens pats netiks galā ar darbiem. Tev nu ir jāpaliek te! Tu jau nu esi diezgan mācījies, proti i vāciski, i krieviski, proti glīti rakstīt. Ja man būtu tāda skolas mācība kā tev, es jau sen būtu turīgs.»
Tā teica viņam tēvs, kad Jānis vēlējās turpināt mācības Elksnaines draudzes skola.
Jānis pārrunāja ar māti, vai taču nebūtu kaut kādi iespējams tā darbiem iegrozīties, ka viņš varētu tikt uz skolu.
«Vai, Jānīt, ko ta es,» māte žēli ierunājās, «runā tu pats ar tēti. Ja jau viņš nezina padoma, ko tad es? Maizīti un pavalgu, cik tev nu viņas vajadzētu, to jau gan es tev sagādātu, bet tēte, redz, ir tāds slimīgs, nav vairs tāds kā agrāki, vaid vien… Bet parunāt, labi mīļi palūgt, to jau tu vari darīt. Var būt, ka Dzilnas Andžs, ja kunga ceplī šovasar nestrādās, uzņemtos šad tad grūtākajā darba iaikā mums palīdzēt. Dzird jau, ka šovasar kunga ceplī vairs nestrādāšot. Dzilnas Andžs gan no laba prāta par lauku puisi neiet, bet, ja redzēs, ka labāki ir strādāt nekā laiskoties par iebūvnieku, gan tad nāks…»
Jānis runāja ar tēvu par Dzilnas Andžu. Tēvs tapa domīgs un teicās, ka nākošā svētdienā tas aiziešot līdz Andžam. Bet maz ceribas tēvs uz Andžu lika, jo muižā gatavojās uz jaunām, lielākām būvēm, kur Andžs varēja daudz labāk pelnīties un dzīvot nekā Silenieku tīrumos un pļavās, pār kurām bieži vien plūda auksta migla, kaut gan pats ziedonis saucās par pasaules valdnieku.
Šodien bija svētdiena, un tēvs bija aizgājis uz Andžu, lai aprunātos, jo Jānis staigāja apkārt tik drūms, ka tēvs baidījās par tā veselību. Arī mātei bija Jāņa žēl.
«Vecais, laid tak to puiku, lai iet vēl kādu gadu skolā! Vai neredzi, kā viņš izdilst …»
Māte runāja Jānim par labu. Tēvs nekā neteica, bet nākošā svētdienā aizgāja uz Andžu.
Tēvs vēl nebija pārnācis. Un Jānis sēdēja uz velētavas, baidīdamies iet istabā, kur tēvs to varbūt apbēdinātu ar pavisam sliktu ziņu. Bija jau nakts, bet viņš vēl arvien tā sēdēja, līdz kamēr tas sajuta drēgnās purvu miglas iespaidu. Viņš jau patlaban gribēja piecelties un atstāt savus nakts nomoda sapņus, kad tas izdzirda, ka tam aiz muguras dzīvojamās istabas logs tika attaisīts. Viņš pagrieza galvu uz istabas pusi un ieraudzīja logā baltu tēlu. Tā bija māte.
«Jānīt, nāc istaba. Ir jau tik vēss, tu paliksi slims. Nāc, tete gaida.»
Tātad tēvs bija jau pārnācis. Jānis nolēca no velētavas, un māte aiztaisīja logu.
«Ko gan tēvs teiks?» Jānis domāja un gāja uz istabu. «Laikam gan no skolas nekas neiznāks.»
Sirds viņam sāka stipri pukstēt, it kā kad tas augstam kalnam būtu uzkāpis līdz pusei un nu būtu jādomā par tāļāk- kāpšanu. Pie tam viņš sajuta, ka tas miglainā vēsumā bija pavisam sastindzis. *