Istabā nonācis, Jānis ieraudzīja tēvu un māti sēžam pie galda, uz kura dega tauku svece vāju liesmu.
«Nu, Jāni,» tēvs teica, «tu vari jau rītu iet uz skolu. Dzilnas Andžs gan nav sadabūjams, bet es to lietu esmu labi pārdomājis … īsts darba strādnieks no tevis tā kā tā neiznāks, labāk ir, ka tu paskolojies, varbūt tiksi, ja manīgs būsi, vēlāk par skrīveri vai skolotāju. Pielūkosim, kā nu mēs te, mājās, iztiksim…»
Jāņa seja parādījās prieka vaibsti. Viņa acis iemirdzējās kaislīgi. Viņš apsēdās un gribēja tēvam pateikties vārdiem, bet nevarēja. Piepeši viņš satvēra tēva roku, to vairāk reižu noskūpstīja un pie tam sajuta, ka tam asaras birst. Arī tēvs apraudājās. Viņi abi, tēvs un dēls, sajuta, cik lielus upurus tie abi nesa. Lai gan tēvs bija nemācīts zemnieks, tomēr viņš sajuta to kā vajadzību, ka dēls, cik vien tik iespējams, tāļāk izglītotos.
«Ko jūs abi kā muļķi raudat?» māte smējās, bet varēja pēc balss nomanīt, ka arī viņa nebija vis tāļu no raudām.
«Bet tad tu, dēliņ, arī mācies, strādā uzcītīgi,» māte norunāja, «tu redzi, kā tēte priekš tevim pūlējas.»
«Nu, Jānis nav vairs mazais bērns,» tēvs piezīmēja, «gan jau viņš zinās, kas jādara.»
Tēvs piecēlās, novilka svārkus, pakāra tos aizdurvē pie sienas un nopūtās. Jānim tīri vai sažņaudzās sirds, redzot tēvu ar tik salīkušu muguru. Viņa bārzda bija pēdējā laika metusies sirma. Pēdējo reizi Rīgā būdams, viņš bija iegādājies brilli, kuru tas lietoja, gramatu lasot.
Uz gultas malas nosēdies, tēvs nožāvājās un taisījās novilkt zabakus. Jānis piesteidzās tēvam palīdzēt. Kad zābaki bija novilkti, tad tēvs atstiepās gultā.
«Viss būtu labi,» māte runāja, «ja Jēkabs būtu no zaldātiem vaļā. Pēc Mārtiņiem jau nu viņš gan pārnāks, tā jau viņš bija rakstījis …»
«Kas tad par bēdu, ja Jēkabs būtu majā!» tēvs piezīmēja, «tad jau tu, Janka, tikai pa skolu vien varētu dzīvot…»
«Ej nu, dēls, izgulies un tad rītā taisies uz skolu. Priekšpusdienā gan nevarēsi. Gaļa vēl jāvāra. Tu jau zini, dēliņ, darba man ir daudz. Aiziesi pavakarē, arī būs labi. Vai tad tur nu kas, vienas dienas dēļ…» māte mudināja.
«Tad es rīta cēlienu vēl paaršu,» Jānis aizkustinātu balsi teica, «man ļoti gribas strādāt, īpaši sienu pļaut. Nu, drīzi nāks suņu dienas, tad jau es būšu atpakaļ, un tad es pļaušu, tad jūs redzēsiet, kā es pļaušu.»
Jānis uzmeklēja savu guļu vietu, bet iemigt tas, zināms, tik drīz nevarēja. Garā viņš nokļuva pie atjaunotās Romas. Visus romiešus viņš labprāt būtu pulcinājis ap sevi, lai dotos tālumā, uz svešām zemēm, lai tās iekarotu. Un tad viņš tēvu, māti, brāli un māsu aizvestu iz purvainā, drēgnā apgabala, uz turieni, kur nevalda drudzis, kur prāts ir biežāki jautrs, var būt, ka tur pat laimiba mīt … Bet tūliņ viņš atzina, ka tie ir tik tukši sapņi. Un tomēr Roma viņam atkal rādījās gara acīm. Varenas, kuplas egles stiepjas augšup un satiekas augšā saviem zaļiem zariem. Smuidrās galotnes cenšas augšup uz debesīm. Tās ir atjaunotās Romas torņi. Un noras malā deg ugunssārts, dūmi baltpelēki vijas augšup pret zilo debesi. Arī viņi, šie dūmi, nīkuļi, cenšas turpu. It kā gari viņi paceļas, atstādami šo mitro, nemīlīgo trūdu zemi… Romieši sēd ap ugunskuru un pārrunā nolikumus skola. Bet viņi sēd visi par daudz klusi. Nav agrākās jautrības…
Un Jānim guļot liekas, it kā tas dzirdētu jauno romiešu sarunas.
«Ko gan Cezars dara?» iejautājās mazais Kajus Kapustu- lus, kuram īstais vārds ir Kārlis Kāpostiņš. Mazais Kapustulus cienī savu Cezaru, jo viņš to mīlē.
«Kur Cezars?» iesmejas druknais Augustus Maurelius, linu tirgotāja Mauriņa dēls, «Cezars bradā pa barbaru dūņām, varbūt gana barbaru cūkas . ..»
Maurelius nevar Cezara ne acu galā ieredzēt, jo viņš pats jau sen tīko pēc Cezara goda. Cik tas lieliski: Cezaram tuvojoties, visi romieši paceļas no saviem sēdekļiem, kur nu katrs sēd: viens uz mauriņa, otrs uz celma, trešais uz egles resnās saknes, un visi sauc: «Sveiks, Cezar, sveiks!»
Maurelius apskauž Cezaru… Maureliusa tēvs ir bagāts pilsonis. Cezara tēvs ir nabadzīgs saimnieks. Bet Cezaram ir prāts un saprašana. Viņš mācībās ir pats pirmais, un izskats viņam ir gandrīz tikpat mīļš, cik cienīgs. Kas par to, ka Cezars ir bāls, bet viņš prot it visu, kas skolā uzdots, izmācīties, ja vēl daudz daudz vairāk. Kajus Kapustulus prot septiņādi Pitagora likumu par trijstūra hipotenūzas un abu katetu kvadrātiem, bet
Cezars jau pazīst ģeometrisko «zelta griezienu», pazīst riņķa rādija un perifērijas sakaru. Kajus Kapustulus un citi biedri tikuši tikko līdz ar Hanibalu pār Alpiem, bet Cezars zin saukt Francijas pirmos konzu|us pie vārda, zin, ko katrs no tiem darījis tēvijas un sevis paša labā.
To visu Cezars Sileniekos, tumšā, drēgnā kaktā, uz cietām cisām gulēdams, it labi pārdomā. Bet viņam metas bail, viņš sevi jautā: «Kāpēc gan es protu vairāk kā mani biedri? Vai tas dabīgi? Cik tāļu tas tā ies? Vai nepienāks bezdibens, pār kuru tikt nav iespejams ne cilvēka gribai, ne prātam? Vai Cezaram tik nedraud briesmas?»
Pusnomodā, pusmiegā Cezars sāpīgi iekunkstējās. Bet drīzi pēc tam viņš bija aizmidzis.
Otrā dienā, pirmdienā, pavakarē Jānis devās ceļā uz skolu. Māte to pavadīja kādu pusversti, nesdama maizes kulīti. Pie lielceļa nonākuse, viņa atdeva dēlam maizes kulīti un asarām acīs lēni teica: «Es tāļāk neiešu … Ej, Jānīt… un neaizmirsti mūs!»
Jānis nobučoja māti un teica: «Labas dienas tēvam un visiem!»
Tad abi izšķīrās. Brīdi gājis, Jānis apstājās un atskatījās. Māte gāja lēnām pa olnīcu. Nevaldāms žēlums Jāni pārņēma nevis tāpēc, ka tam bija jāšķiras no tēva mājas, nē, tāpēc, ka māmiņa tur gāja, taisni kā nabadzīte, ar tik daudz cerībām, ar tik daudz sāpēm. Viņa gāja atpakaļ uz savām grūtībām, pie sava ikdienišķā darba, kur sūri ķēķa dūmi kož acīs, kur smagiem kauliem rītos jāceļas un jāiet ar vēl smagākiem pie miera. Pie kāda miera? Vai viņa tētēm un māmiņai ir kādreiz miers? Viņi abi iet un iet iar salīkušu muguru, viņi cieš un cieš…