Bet nu žirgti un droši uz atjaunoto Romu! Reiz taču apstākļi kļūs citādi, labāki …
Kas par varenām eglēm gar abām lielceļa malām! Gandrīz tādas pat kā atjaunotajā Romā. Sūnas dzelteni-zaļas, tik čauganas, ka gribas pa tām vai vi|āties. Klau! .. . Tas ir dzenis vai dzilna! Meža bezdelīgas, vārnas, klijas! Bet tas viss Jānim ir par ikdienišķu, par vienkāršu. Turpretī, ja ieraudzītu zaķi vai stirnu, tad pavisam cita lieta. Lapsa ir vēl pavisam neredzēta. Gar ceļu koki un atkal koki. Dažs smuidri nolīcis, tas derētu milzim par pātagas kātu. Diezin ko gan viņš pērtu1 Zirgu varētu ar tādu pātagu uz reizi nosist. Koki un atkal koki! Beidzot viņi top garlaicīgi, viņi šalc tāpat te kā citur, gan dažreiz drūmāki, bet ir viena un tā pate pazīstamā koku meldija! Bet dziļš grāvis, kurš kāda ezera nosusināšanas dēļ rakts caur veselu kalna muguru, ir kaut kas sevišķs! Viņš gan : r pazīstams, bet taču ir īpaši lielisks, un milzīgi dziļais robs kalna mugurā izskatās kā varena vāts, kuru cilvēki iecirtuši zemes miesās. Bet tad atkal koki! …
Beidzot gājējs nogrimst domām sevī. Cilvēks pats sev ir visnepazīstamākais svešnieks, tiklīdz tas, apkārtnē, dabā neapmierināts, meklē glābiņu savā iekšienē. Jānim likās, it kā kad tā nebūtu viņa, bet kāda sveša nebēdnieka sirds, kura tam krūtīs pukst. Atstāt tēvu un māti pie grūta darba, drudža perēklī, vientulīgā nomalē un jautri soļot uz atjaunoto Romu! Vai tas varēja būt Jānis, kurš mīlēja tik karsti savus vecākus!
«Ai!» viņš nopūtās un apstājās. «Esmu par ātru gājis. Tik karsti »
Viņš slaucīja sviedrus no pieres. Saule jau rādīja vēlu pēcpusdienu, bet šodien bija it sevišķi silts, gandrīz karsts laiks.
«Tad tāds es esmu,» viņš atkal domāja, «plijos tēvam virsū, kamēr tas mani atlaiž … Tēvs pats tik nevarīgs, bet man maz bēdas par to! . ..»
Jānis nopūtās, bet gāja arvienu tāļāk. Reiz jau tas gribēja griezties atpakaļ, iet mājās un teikt: «Tēt, es palikšu pie tevis, es tev palīdzēšu!» — bet kājas bija iesākušas iet, tās gaja tāļāk. Beidzot viņš ieraudzīja caur priedēm plašo dzirnavu ezeru,
kuru viņš jau daudzreiz bērnībā bija apsveicis kā brīnumu, kas gājēju it kā atpestī no apburtā sila, kur visi koki tik noslēpumaini šalc.
Jānim likās, it kā kad sirds būtu atkal viņa īstenā sirds. Tā sāka savādi pukstēt…
Tur, dzirnavās, dzīvoja meitiņa, gadu divpadsmit veca. Balta kā lilija, žirgta un mudra, gudrām acīm un pastāvīgi smaidošu mutīti. Ko gan šī mīlīgā parādiba dara? Vai tā žēlojas, dzied vai skaļi gavilē, tā ka balstiņa atskan pār ezeru? .. .
Šī mazā parādiba Jānim izlikās kā ievērojamākā būtne pasaulē. Ilgi viņš to nebija redzējis, — pēdējo reizi pie Elk- snaines baznīcas. Bet tas bija ziemas laikā, un mazā, mīlīgā parādība bija ievīstīta lakatos un kažokā, un viņš bija redzējis tikai drusciņ viņas vaigus, mazo deguntiņu un divas sprig- stīgas actiņas, kuras gandrīz šķelmīgi glūnēja uz Jāni. Bet tas bija tik acumirklis! Melderis to iecela kamanās, atraisīja savu jauno melni, kurš skrēja ka vējš, un tad sniegs vien noputēja, ka pajūgs aizšāvās, aizvezdams mazo parādību . . .
Bet pagājušā vasarā, zaļu vakarā, vai tā nebija laime, kādu reti kāds mirstīgs var piedzīvot? Jānis un viņa tēvs bija mazās parādības viesi! Melderis uzturēja labu satiksmi ar Jaņa tēvu. Pļavas, kuras melderis uz vairāk gadiem bija rentējis, sagaja ar Jāņa tēva pļavām robežās. Bet pļavas atradās no dzirnavām vairāk verstju tāļu, melderis viņas nespēja uzraudzīt, un tam netikās algot īpašu pļavu sargu. Jāņa tēvs melderim šajā ziņā izpalīdzēja. Melderis atkal Jāņa tēvam mala par brīvu miltus. Un bez tam melderis Jāņa tēvu bija zaļu vakarā iesaucis iz kroga istabas savā istabā kā viesi. Uz balti apklāta galda bija cepeši, sieri, sviests un baltmaize. Lukturos dega sveces, bez tam plašo istabu apgaismoja liela griestu lampa. Spogulis sniedzās līdz pat griestiem, tajā Jānis ieraudzīja savu pilnīgu stāvu. Vienā kaktā atradās klavieres, otrā grāmatu skapis
glāžu durvīm un uz grāmatu skapja vāzes ar dažādām māksli- gām un dabīgām smilgām un pāvu spalvām. Pie galda rīkojās meldera kundze, branga, patīkama dāma, pie kuras svārkiem tvērās divi bērniņi, puisītis un meitiņa. Puisītis taisījās raudāt, kad piepeši kā iz slēptuves iznāca viņa mazā parādība, kura izskatījās tiešām pēc eņģeļa, un, puisīti pie rokas satvēruse, teica: «Kuš, redz, kāds tu esi palaidnis! Laid mammiņu mierā! ..
Un stundu vēlāk mazā parādība sniedza Jānim saldumus un mīlīgi šļupstēja:
«Nu, ņem vēl! Ņem …»
Jānis ņēma un ēda. Tie bija saldumi, kurus varēja ēst vai bez mēra, kamēr tos tik sniedza mazā, mīlīgā parādība. Jānis neprata izturēties pret viņu kā īsts kavaliers! Viņš sēdēja, klusi apbrīnodams mazo parādību. Toreiz viņš vēl nepazina Romas, viņš vēl nebija Cezars. Tagad viņš varbūt uzdrošinātos glaudīt mazās dzirnavnieces zelta matus …
Taisni pret dzirnavām Jānis apstājās un lūkojās meldera dzīvokļa logos. Var būt, ka viņa pienāks pie loga un pasmaidīs. Labu brīdi viņš stavēja un gaidīja, bet nevienā no logiem nepaspīdeja mazā, baltā parādība. Tad viņš nopūtās un gāja tāļāk.