Sāka jau tumst, kad Jānis nonāca pie meža, kura viducī atradās Elksnaines draudzes skolas lauki un pate skola. Tas bija šaurs, slikts ceļš, kurš nogriezās no lielceļa un turp veda. Mēness jau bija uzlēcis, kad Jānis iznāca klajumā, pakalnē. Otrā kalnā spīdēja baltā skola. Pukstošu sirdi viņš steidzas tuvāki skolai, domādams, ka tas dažas minūtes vēlāku saviem mīļiem biedriem spiedīs roku, un kā tad visi kopā priecāsies!
Bet skolas namā nonācis un klasē apskatījies, tas atrada tur tikai barbarus, kuri mielojās, dažs pie sviesta cibas, dažs pie pannas ar ceptu šķiņķi. Ar dažiem barbariem viņš apsveicinājās. Viens no barbariem atvēra puisēnu guļamās istabas durvis un brēca pilnā kaklā: «Cezars, Cezars ir klāt!» Arī meitenes dabūja vai tajā pašā acumirklī visas zināt, ka Cezars atnācis. Dažas ieskrēja klasē, lai pārliecinātos. Bet Cezars nejutās laimīgs bez «romiešiem». Kur gan tie varēja būt? Kur gan citur kā atjaunotajā Romā! Maizes kulīti noglabājis noliekamā kambari, Cezars vēl to pašu brīdi devās pār noru uz atjaunoto Romu. x .
II. ATJAUNOTA ROMA UN BARBARU UZBRUKUMS
Apmēram desmit zēni sēdēja pie ugunskura silā. Uguns dega mēreni, pilnīgi apgaismodama tikai dažu zēnu sejas. Mazākais no tiem piecēlās un nostājās uz noras. Viņš noņēma savu balto koka zobenu no sāniem un, to vicinādams, stiprā balsī runāja: «Es tam pretojos, ka tiktu jauns Cezars ievēlēts. Mums ir viens Cezars, un tas ir vēl dzīvs. Kāpēc tad …»
«Apsēsties labāki, Kajus Kapustulus! Tu esi matemātiķis, bet no diplomātijas tev nav ne mazākās jēgas. Roma nevar pastāvēt bez Cezara, kurš nemīt viņas vidū un nepazīst «romiešu» likteni un vajadzību! Es nāku ar priekšlikumu ievēlēt jaunu Cezaru!» sauca brangs zēns, kuram jau uz virslūpas branga rasa varēja ietverties.
«Nē, tā tas neiet, mans cienījamais Augustus Maurelius!» Kajus Kapustulus atkal, zobenu vicinādams, sauca. «Es tam pretošos, ja tas arī notiktu, ar zobenu. Pilsoņu kari apkauno tautu, bet Cezaru es aizstāvēšu!»
«Bet kur tad viņš ir?» Maurelius iekārsies kliedza. «Viņš varbūt guļ uz sava tēva staļļa, un mums viņš ir jāgodina!»
«Sveiki, romieši!» Jānis, ugunskuram klāt pienākdams, iesaucās, «esiet visi sirsnīgi sveiki!»
Viņš bija brīdi savrup stāvējis un noklausījies, ap ko lieta grozās.
«Sveiks, Cezar, sveiks!» romieši, ātri pieceldamies, sauca. «Tu tiešām še!»
«Mums bija jau debates. Pilscnis Maurelius cēla priekšlikumu izvēlēt jaunu Cezaru,» Kajus Kapustulus sirsnīgi smējās un apkampa savu draugu.
Cezars nostājās cienīgi biedru vidū un kaut gan bez zobena, tomēr izskatījās pēc īsta kareivja. Visi romieši priecājās par viņa atnākšanu, vienīgi Maurelius ne, kurš bija palicis sēdot un, uguns liesmās raudzīdamies, spītīgi smīnēja.
«Pilsonis Maurelius nenodod Cezaram godu, kurš tam pienākas. Es apsūdzu Maureliusu …» sauca Kajus Kapustulus.
«Romiešu» senāts nosprieda izslēgt Maureliusu iz Romas uz veselu mēnesi. Maurelius, uzaicināts, lai aizietu, piecēlās un, stīvu un naidīgu skatu Cezaram uzmetis, gāja.
«Paliec,» Cezars lēnu, drebošu balsi teica, «es tevi apžēloju. Nāc, sēsties mūsu vidū, lai savstarpīgi izrunātos!»
«Man tavas žēlastības, Silenieku nabaga dēls, nav vajadzīgs! Tēvs tev mirst badā, bet tu še gribi būt par Cezaru! Fui, tāda Roma!» Maurelius kliedza, pieskrēja pie ugunskura, uzsvieda uz tā savu zobenu un tad aizsteidzās nakts tumsā pa silu…
«Romieši» lūkojās brīdi mēmi uz ugunskuru, uz kura sadega nelieša romieša zobens.
«Lai viņš sadeg,» Cezars teica, «labāk lai tas sadeg, nekā necienīgs romietis lo nes! Maurelius tiek no Romas izslēgts uz visiem laikiem un uzskatāms par aizsūtītu noziedznieku. Kas ar viņu saietas un ved sarunas, tas nevar būt romietis! Pilsoņi! Mana sirds pukstēja priekš jums tāpat kā jūsējā priekš manis! Es to zinu! Cīnīsimies kopīgi priekš visa, kas labs un daiļš! Necelsim gaisa pilis, bet strādāsim, mācīsimies. Atjaunotajai Romai ir vājš pasākums. Bet jācerē, ka viņa arvienu vairāk uzplauks, ka sēta, kuru mēs te apkart taisījām, būs jāpaplašina, līdz kamēr Roma, kuras iedzīvotājiem būtu .-kaidras, šķistas sirdis, kļūtu varena. Mēs karosim tik tad ar zobenu, kad barbari mums uzbruks, bet mēs no savas puses viņus apkarosim ar izglītību, ar šķistām sirds jūtām . .. Barbari tikai cenšas iegūt miesai pārtikas līdzekļus, bet mēs bez tam lūkosim gādāt par augstāku laimību, par skaidru, drošu izredzi mūžībā. Uz redzēšanos, pilsoņi, parīt atkal še, Romā!…»
Ugunskurs tika apdzēsts. Romieši devās uz skolu, jo drīz vajadzēja iesākties pēdējai vakara mācības stundai, kura pēc divu stundu vakariņu brīvlaika tika stingri ieturēta, tāpēc ka pats vecākais skolotājs mēdza tad apmeklēt abas klases un it īpaši stingru skatu skolēnus pārskatīt.
Cezars un Kajus Kapustulus atstāja Romu paši pēdējie.
Klusēdami viņi gāja caur silu uz skolu.
* * *
Trešdienas vakarā «romieši» ieturēja ātri savu vakara maltīti, lai varētu doties uz Romu. Vecākais skolotājs bija izbraucis, bez tam «romiešiem» bija dotas dažas privilēģijas no skolotāju puses, tāpēc ka «romieši» mācījās paši, bez sevišķas dzīšanas un uzspiešanas. Ja viņi arī vēlāku ierastos mācības stundā, tad viņiem skolotājs varētu pārmest vienīgi to, ka tie pārnākdami traucē citus, t. i., barbarus. Bet, lai būtu kā būdams, šovakar «romiešu» senatam vajadzēja izspriest dažus jautājumus. Par visām lietām tie gribēja uzvest kādu drāmu.
Līdz ko «Romā» ugunskurs bija iededzies un senāta sēde atklāta, kad silā atskanēja svilpieni.
«Ko tas nozīmē?» Kajus Kapustulus pietrūcies bailīgi jautāja, «vai tik barbari…»
«Lai viņi nāk,» Cezars mierināja, «mēs viņus uzvarēsim. Bet, es domāju, viņi mūs neaiztiks…»