Bet tikko Cezars šos vārdus bija izrunājis, kad barbari kliegdami un brēkdami metās uz romiešiem. Barbari ar nūjām un koka šķēpiem sita pret romiešiem, kuri gan pacēla savus zobenus, bet barbari uzbruka no divām pusēm, un viņu bija trīs reizes vairāk nekā «romiešu». Pirms romieši atjēdzās, tie bija savaņģoti. Vienīgi brīvs bija vēl Cezars, kuram barbari nedrīkstēja ķerties klāt, tāpēc ka tie viņu turēja par tikpat gudru kā pašus skolotājus. Te piepeši Cezars ieraudzīja starp barbariem Maureliusu, kurš naidīgu seju ar nūju viņam tuvojās.
«Ar šo es Romas lepno Cezaru pārmācīšu!» Maurelius kliedza, nūju vicinādams. Cezars mazliet atkāpās un atgaiņājās. Uzreiz Maurelius sita ar nūju Cezaram tik sparīgi, ka tas aiz sāpēm iekliedzās un dusmās cirta pretī ar zobenu.
«Vai, nu ir acs pagalam!» Maurelius iebrēcās, nosvieda nūju un nokrita uz noras līdzās ugunskuram.
Tiešām Maureliusa acs bija pagalam. No acurauga nebija vairs ne vēsts. Asinis plūda aumaļām. Maurelius vaimanāja, it kā kad tas būtu iesviests elles zaņķī. Cezaram notirpa visi locekļi. Viņš paredzēja ne tikvien Romas galu, bet arī sev sodu …
«Tāds pagāns ir jānosit, jāpakar!» Maurelius brēca. «Biedri, skrejat pēc skolotāja, un citi sieniet Sileniekam rokas. Tik sieniet slepkavam …»
Daži tuvojās Cezaram. Pēdējais drebošu balsi teica: «Kāpēc tad rokas siet? Es iešu pats un izstāstīšu visu skolotājam, lai tad mani soda …»
Un lēnām viņš aizgāja.
* * *
Nākošās dienās valdīja Elksnaines draudzes skolā liels uztraukums. Atbrauca pat Elksnaines skolu priekšnieks ar pagasta vecāko, lai palīdzētu skolotājiem izklaušināt skolniekus, kuri piedalījušies pie kautiņa. Maurelius tika aizvests uz māju, kur ārsts apliecināja, ka viena acs esot zuduse, bet citas
briesmas nedraudot. Visi romieši un gandrīz visi barbari liecināja Cezaram par labu, bet, neskatoties uz visu to, viņš tika izslēgts iz Elksnaines draudzes skolas. Gan viņš gribēja aizbildināties, ka uzbrucējs bijis pats Maurelius, bet tas neko nelīdzēja, jo viņš atzinās, ka tas esot bijis «romiešu» vadonis, t. i., Cezars. Un tāpēc tiesājošā skolas padome nosprieda Cezaru aizdzīt. No šā brīža viņš vairs nebija Cezars, bet Silenieku Jānis, no kura visi bēga, tāpēc ka tas bija cilvēkam izdūris aci…
Ar neizsakāmām skumjām sirdī Jānis Silenieks taisījās ceļā uz māju.
«Ko teiks tēvs un māte? Ko runās visi par mani? Bet es esmu nevainīgs, un neviens negrib to sajust, ka es esmu nevainīgs …»
Viņš saņēma dūšu un iegāja pie skolotājiem teikt tiem ardievas.
«Ej un labojies!» skolotāji tam teica un nesniedza pat ne rokas.
Visi tam noskatījās savādi pakaļ, kad viņš aizgāja. Piekalnē tam paspruka asaras. Viņš gribēja ceļa malā apsēsties un izraudāties, kad piepeši tas izdzirda, ka kāds aizelsies sauca aiz muguras: «Pagaid', Cezar, pagaid'!»
Tas bija Kajus Kapustulus.
«Nesauc mani par Cezaru, es tas vairs neesmu. Es esmu izdzīts, nabags, kuram būs caur mūžu sūri jāstrādā. Pagalam mani sapņi!»
«Brālīt, un tā mums ir jāšķiras!» Kajus Kapustulus krita Cezaram ap kaklu.
«Ardievu! Sveicini «Romu» un romiešus! Ardievu!»
Un Cezars aizgāja šņukstēdams vakara krēslā …
Bet Kajus Kapustulus atgriezās atpakaļ uz skolu un piedzīvoja tos laikus, kur Maurelius un viņa piekritēji nodibināja «Jauno Parīzi» netāļu no «Romas» drupām. Maurelius tagad saucās
musjē Maurinjē, jo viņš ņēma pie skolotāja kundzes franču stundas un neieredzēja klasicisma.
«Jaunajā Parīzē» tika dažreiz, īpaši sestdienas vakaros, dzīvots itin zaļi. Pat alus tika dzerts un papirosi smēķēti. Un treknie, jaunie parīzieši sarunājās vismīļāki par skuķiem …
Maurelius bija uzvarējis, un Cezars brida pa Silenieku dumbrājiem un ar laiku pavisam aizmirsa, ka tas reiz bijis atjaunotās Romas Cezars.
ZUZīTE
Tēlojums iz dzīves
A/ļ arta mēneša beigās pēc ilgākas atkusas sāka piepeši (Z/ ' salt. Cilvēkiem nekas, tie apģērbjas silti, kurina dzīvokļus, bet kustoņi sastingst un dreb. Suns ar kaķi dabu istabā sasildīties, bet govīm, aitām, zirgiem un cūkām nu laiks nav īsti pa prātam. Cauru ziemu tiem aukstums ir kremtis spēkus, kurus viņi aiztaupījuši no zaļās vasaras un zeltainā rudeņa. Ziemas vidū tie vēl turējās, bet nu ap marta beigām, kur spalvas pūkājas un saveļas pinkās, lopiņi top drūmi, acis nedzīvi, slimīgi spīd, gotiņas pat šad un tad žēli iestenas. Barība,
kuras ap šo laiku dažreiz sāk aptrūkt, nav vairs garšīga un spēcīga. Siens, salmi, āboliņš ir izsaluši, sausi un put, tiklīdz puiši vai meitas tos nastās krauj. Sī sala samērā nav visai stipra — kādus 8 grādus, bet kustoņiem miesas dreb. It īpaši jaunpiedzimušos teliņus un jērus salna it kā apdullina. Acumirklī viņi nespēj vairāk kā grūti elpot.
Tajā marta mēneša salā, kuru te minu, Zuzīles saimniece sestdienas vakarā pēc pātariem degošu laterni rokā aizgāja uz kūti. Zuzīte pate bija krekliņā, strīpainos' bruncīšos, basām kājām un pašu laiku lielajām meitām stāstīja, kā visu nedēju pa skolu gājis. Meiteņu istabā bijuse krāsns saplīsuse, tiklīdz pielikuši malkai uguni, ka pienācis līdz grīdai saltu, sūru dūmu. Divas dienas nekurinājuši. Tad nebijis iespējams izkaltēt zeķītes. Zuzīte apklus un, elkoņiem uz saimes lielā galda atspiedusēs, raugās sapņaini sveces liesmā. Ap liesmu kustas violets dārziņš, un stari kā spožas stīgas stiepjas uz visām pusēm. Lielās meitas apprasās par Annu, skolotāja dienestmeitu. Zuzīte tiek it kā iz sapņiem modināta. Viņa neienīd neviena, bet, Annas vārdu dzirdot, viņa nodreb. Anna ar īpašu niknumu mēdz izbārt sērdienites un kalpu meitenes. Zuzīti viņa ir par tukšu, par nieku jau vairāk reižu apsūdzējuse skolotājam. Laime, ka skolotājs ir labs un neliek uz Annas sūdzībām lielu svaru. Lēnā balsī Zuzīte stāsta, ka Anna nopirkuse no Ābrāma jaunu zīda lakatu. Kamēr Zuzīte vēl pašā stāstā, ienāk saimniece un ienes kaut ko priekšautā. Visi pagriež acis uz ienācēju. Tikai tēvs, kurš uz mūrīša sēd, pīpo un raugās uz logu, kura rūtīm malas apraujas ar balti vizošām ledus puķēm.