«Pēter-māt, ko tu tur ienesi?» Zuzīte jautā. Saimniece iekāsējas, nesaka ne vārda un pienāk pie galda. Viņa paplēš priekšautu. Un Zuzītes acis iezibas. Priekšautā guļ rnazs kustonītis.
«Jēriņš! Vai, cik maziņš!» Zuzīte iesaucas un sasit plaukstas. Viņa aplūko kustonīti tuvāku, pieliek pirkstu pie jēra purniņa.
«Auksts! Viņš jau, nabadziņš, ir nosalis!»
Bet saimniece nesaka ne varda. Viņa ar laipnu, bet rūpju pilnu seju raugās uz jaunpiedzimušo jēru, kurš droši vien būtu nosalis, ja tas paliktu vecajā kūti pa nakti. Arī lielās meitas aplūko mazo radījumu, kurš nespēcīgs un nejauks, garām, lielām kājām guļ priekšautā.
«Jiriņ-jiriņ!» Zuzīte ķircina jēru, gribēdama to uzjautrināt. Saimniece paskatās nopietni uz Zuzīti.
«Laid, Zuziņ, jēriņu mierā!» saimniece saka. «Viņam jāpataisa guļu vieta.»
Zem krusttēva gultas ir paliela kaste bez vāka. Meitas noliek kasti aiz skrūvbeņķa kaktā, samet tajā dažādas lupatas un ieklāj vecu sedzeni. Saimniece jēriņu ieliek kastē un nopūšas. Varbūt viņai rūp visvairāk mājas kustoņi. Tad tā nosēžas pie galda. Viņa paskatās uz Zuzīti, kura, atkal atspiedusēs ar elkoņiem uz galda, stāv domīga un blisina actiņas. Nezin kāpēc, bet saimniecei ienāk prātā, ka derētu mazo kustonīti atdāvināt Zuzītei. Zuzīte neviļus pagriež acis uz kaktu. Viņai ir tā ap sirdi, it kā kad jēriņam vajadzētu piepeši tapt jautram, sākt sīkā balsī mekšķināt vai blēt, lai tam dotu paēst.
«Pēter-māt, mazajam jiriņam gan gribas ēst!» Zuzīte rūpju pilnā balsī iesaucas.
«Tad tas jau nu ir tavs jēriņš! Audzē to sev!» saimniece saka. Viņa redz, ka Zuzīte top priecīga, un arī viņas nopietnajā, sausajā sejā parādās viegli smaidi. Zuzīte aiztek pie krāsns, paķer skaliņu un, to iedeguse, aprauga savu jēriņu.
«Kāds muļķītis tu esi!» Zuzīte saka uz kustonīti, kurš, no skala liesmas sabaidīts, iekustas.
«Nē, nē, čuči vien!» viņa to mierina un atiet tāļāku nost no kastes. «Es tevim nedarīšu ļauna.»
Saimniece ar sevišķu labpatiku lūkojas uz mazo, sauso meitenes tēlu, kuira, pieliekusēs uz priekšu, degošu skalu rokā rūpīgi noskatās kustonī.
«Liec, Zuze, skalu nost! Ko te tik daudz kvēpini!» saimnieks baras.
Zuzīte uz vietas paklausīja. īsti sakot, viņa cita nekā nezināja kā tikai paklausīt.
Meitas pārrunāja, vai nevajadzetu jeru pabarot. Bet saimniece teica, ka vislabāki būšot, ka jēru atstājot tagad guļam.
«Uz rīta pusi ir jāpieceļas un jāaiznes jērs pie aitas, lai pazīžas!» saimniece noteica un piecēlās. Viņa un saimnieks iegāja savā istabā. No sveces vēl bija tikai mazs galiņš atlicies. Lielās meitas devās pie miera. Arī Zuzīte uzmeklēja savu lāviņu.
Šovakar viņa nevareja iemigt. Vispirms rūpes par savu jēriņu tai nedeva miera. Līdz šim tai citas mantas nebija bijis kā šķirstiņš un visvajadzīgākās drānas. Bet tagad nu viņai piederēja kustonītis, kuru viņa apņēmās audzināt un kopt uz vislabāko. Par jēriņa likteni viņa, cerību pilna, apmierinājās, bet citas rūpes un domas tai uzmācās un neļāva iemigt.
Zuzītes māte dzīvoja nabagu mājā. Citreiz Zuzītes tēva dzimta bija stipra. Visi bija veseli, tēvs, māte, abi dēli un ari mazā Zuzīte. Bet, kad nomira tēvs, tad neilgi pēc tā Zuzītes vecākais brālis sudmalās krita ar maisu no trepēm un sadauzīja sev tā galvu, ka zaudēja prātu un gadu vēlāk arī mira. Jaunākais brālis aizgaja uz kādu Krievijas nomali un pazuda bez vēsts. No raizēm, smaga darba un sāpēm Zuzītes māte nelaikā novecojās, palika visai vāja un nespēcīga, tā ka to beidzot vajadzēja ievietot nabagu mājā.
Zuzīte domās noklīst pie mātes …
Māte salīkuse sēd uz gultas malas un pīpo. Bez pīpošanas viņa nevar iztikt. Maza, kūpoša lampiņa deg uz krāsns stūra. Ogles kvēlo krāsnī. Vecā nabadze Dārtiņa sēd pie melnā roma un uzrauga katliņu, kurš pelnu bedrītē pīkst un nebūt netaisās vārīties. Klibā Kača kaktā vaid, bet neviena no nabadzēm negriež uz viņas vaidiem vērību. Tas jau ir par daudz aprasts un dabisks, ka Kača vaid.
Zuzītei šī bilde iz pagājušās svētdienas stipri iespiedusēs atmiņā. Viņa apmeklē katru svētdienu savu māmiņu nabagu mājā. Saimniece tad Zuzītei iedod līdzi vai nu plāceni, vai gabalu maizes ar pienu.
«Aiztecēšu rītu jau priekšpusdienas pie māmiņas,» Zuzīte domā, «paliek vēlu un satumst, tad var uznākt ceļā nelaime. Ir ļauni cilvēki. Aizvakar pagasta namā atvests sasists, uz ceļa atrasts vīrs, pusdzīvs… Iešu tūliņ pēc brokasta .. .»
Un Zuzīte domās nonāk atkal pie mazās mājiņas Vārnu birzē, lielceļa malā. Dūmi pa mazo skursteni lēni, bet pastāvīgi kūp. Zuzīte neatminas tās reizes, kur nabaga mājas skurste- nītis nebūtu kūpējis. Bet viņš kūp lēni, pamazām, it kā kad arī uguns, kas iekšā krāsnī deg, būtu tapuse veca, slimīga un nespēcīga. Zuzīte spiež roku uz nodilušā, izcilātā un klabošā durvju krampja. Un viņai parādās cita bilde, kuru tā kādā citā svētdienā nabagu mājā redzējuse. Kroplains puika, kurš jau 7 gadus vecs, bet vel iet rāpus un runas vietā izgrūž reizām skarbas, idiotiskas, nesaprotamas skaņas, vāļājas uz grīdas. Puika ir puskails, netīrs, miesas apklātas ar drēbju lupatām. Viņš savelk seju uz nejaukiem, idiotiskiem smiekliem un iepleš plaši savas bezprātīgās acis. Zuzīte bailīgi paskatās uz idiotu un pieiet pie mātes gultas. Māte lēni ievaidas.
«Māmiņ, vai tu gulēji? Labāk nebūtu tevis modinājuse!»
Māte saņem vieglo aizsairfiti, to atraisa un nobučo maizes gabalu.
«Vai, meitiņ, kā man galva sāp! Tvanos bez maza visas šonakt nosmakām. Diezin ko leiticte bija iemetuse krāsnī… gruzdēja un smirdēja.»