Tātad dažos Poruka stāstos cauri aužas doma, ka cildeniem raksturiem nav ko meklēt dzīvē, kur visu nosaka vara, zemiskas tieksmes, brutalitāte. Tātad dzīve jāatstāj neliešu varā; cildeniem pietiek tikai ar gaušanos par neliešiem. Nerodot kopēju ceļu ar sabiedrību, kas cīnās par jaunu iekārtu, kurā valdītu cilvēciskas attieksmes, šādi «varoņi» nesekmē, bet pat traucē izcīnīt tādu iekārtu, kas varētu piepildīt arī viņu skaistos un pašus par sevi patiesi cildenos sapņus un ideālus.
Šodien, kad tāda iekārta izcīnīta (tiesa, tas nav Anša Vairoga tipa cilvēku nopelns) un kad pilnībā var atplaukt visas cilvēciskās īpašības, jauni apstākļi prasa savu pieeju arī Poruka romantiskajiem tēliem, pretrunām un ari vērtībām, kas tajos ietveras.
Poruka daiļradē atklājas humāna, bet pretrunu pilna personība, kas ar visiem saviem labākajiem dvēseles spēkiem un pēc savas saprašanas nostājas protestā pret visu, kas cilvēku pazemo. No labākajiem stāstiem skaidri redzam, cik izmisīgi izslāpusi Poruka sirds pēc patiesas cilvēcības. Cilvēcības alku vadīts, sirds ceļu iedams, Poruks pieder vienkāršajiem «mazajiem» ļaudīm. (Raksturīgs nosaukums pirmajam Poruka stāstu krājumam 1900. gadā — «Sirds starp sirdīm».) Taču Porukā iemājo arī spēcīga intelektuāla tieksme pēc dzīves un pasaules izziņas. Un te ir viņa vājā puse: rakstnieka prātu saista reliģijas un ideālistiskās filozofijas valgi — nepareizi priekšstati par spēkiem, kas nosaka un kam būtu jānosaka dzīve. Viņš domā, ka dzīvē noteicošais ir gars, apziņa, idejas, dievs. Viņš domā, ka pat ar pašas mākslas
KĻŪDAS LABOJUMS 7. lappuses 10. rinda no augšas jālasa:
biedrisku, tautas nākotnes ideālu. Tāpēc arī saprotams, ka šādas atziņas līdzekļiem var pārvarēt kapitālistiskās īstenības prozaiskumu. Neizprazdams sabiedrības attīstības spēkus, Poruks pievēršas tikai dvēseles attīstībai. Un dvēseles izkopšana viņa izpratnē iespējama divējādā ceļā: vai nu ceļot savu paša iedomu un sapņu pasauli, vai arī — ja nesarauj saites ar cilvēkiem — darot ienaidniekam tāpat kā draugam tikai labu, tā paturot tīru sirdsapziņu Šodien ikvienam ir skaidrs, ka abi šie ceļi antagonistisku šķiru attiecībās nebija īstie, kas būtu varējuši pavērt pilnīgas iespējas sabiedrības un atsevišķas personības attīstībai.
Tomēr, neraugoties uz šo neizpratni, īsta mākslinieka sirds ir devusi vērtības, kas paliekamu vietu mūsu literatūrā nodrošina ne tikai tiem Poruka stāstiem, kuros viņš atklāj sava laika sociālās pretrunas un valdošās sabiedrības zemiskumu, bet daļēji ari tiem, kuros rakstnieks izvirza savus ideālus, jo ne visi Poruka kā romantiķa ideāli ir nederīgi vai kaitīgi. Kaitīga gan ir viņa prātnieciskā — reliģiskā vai filozofiskā tendence, kas — pie tam ne visos t. s. romantiskajos stāstos — pavada šos ideālus un vada uz individuālismu, nepretošanos ļaunumam vai — viņpasauli.
Taču Poruka darbi nav filozofiski apcerējumi. Tajos ietvertais sirds devums ir pārsvarā pār nevarīgo filozofēšanu. Ideāli, ietverdamies spēcīgos, psiholoģiski pārliecinošos tēlos, paliek ar savām saknēm dzīvē un spēcīgāk izskan tieši kā pašas dzīves aicinātāja balss būt labākam un darīt labu citiem, nevis kā rakstnieka filozofiskās iedomas vārgā atbalss. Līdz ar to filozofiskais ideālisms Poruka labākajos darbos viegli atlobās nost un mākslinieciski labāk veidotie tēli nesatur nekā kaitīga un nepieņemama arī mūsdienu sadzīvei un ētikai. Mēs noraidām labā nopamatojumu dievā, ideālismā un skatām to kā pašas dzīves radītu nepieciešamību.
Šķiet, pat lieki būtu mūsdienu jaunatnei vēl atgādināt, lai viņa atsevišķos stāstos ar dieva vārdu sasaistīto laba vēlēšanu un darīšanu neuztvertu «kristīgā garā», t. i., kā debesu garu iedvesmotu, bet pašā dzīvē no tradīcijām cilvēku attieksmēs, sadzīvē izveidojušos cildenu īpašību.
* * #
Pievēršoties tieši izlasē ietvertajiem darbiem, vispirms minama grupa slāstu, kuru centrā ir t. s. «bālie zēni». Tie ir tādi stāsti kā «Kauja pie Knipskas», «Romas atjaunotāji», «Brūklenāju vaiņags» u. c.
Pats rakstnieks par bālajiem zēniem «Romas atjaunotājos» saka: «Sie zēni ir bāli, smalkiem, patīkamiem sejas vaibstiem un sapņaini mirdzošām
acīm. Viņi- nenoplūc puķi un nepiesprauž to pie cepures, bet ļauj
visam mierīgi ziedēt, nolien labāk pakrēsli un reizēm nopūšas, it kā bēgdami
no saules —- Šie īpašas šķiras smalkjūtīgie zēni — — — Sie bālie,
lēnie zēni ar sapņaini mirdzošām acīm ari ir varoņi…»
Sie Poruka «ari varoņi» pieder pie to sapņotāju, fantastu pulka, kuri «pa krēslu mīl lūkoties augšup uz zvaigznēm». Krēslu viņi mīl tāpēc, ka spilgta gaisma ne|auj nojaukt robežas starp reālo priekšmetu kontūrām un iedomu pasauli. Ja sārtais zēns sēž upes krastā, tad viņam ir kādi praktiski nolūki — viņš makšķerē vai gatavojas vēžu ķeršanai; turpretī sapņotāju tādas lietas nenodarbina, viņš labāk fantazē, siekstu iztēlojot par apburtu būtni, lai tad izdomātu visas iespējamības, kā to «atpestīt caur līdzcietību».
Tātad Poruka sapņotāji nemīl palikt realitātes robežās, viņi tiecas uz sapņu pasauli. Jaunībai, protams, piederas gan ilgas, gan sapņi — reāli, nereāli, drosmīgi un pārdroši, bet visi — reibinoši kā pati dzīve, kas nostājas priekšā ar tūkstoš iespējām un aicina priecāties par spēju «kāpt… kalnā visaugstākā» (Plūdonis). Un visi jaunības sapņi ir labi un skaisti kā pati jaunība, bet ar vienu noteikumu — ja tie neatsvešina no dzīves, ja tie neaiz- \irza slimīgā pasivitātē un neved pie individuālistiskām tendencēm. Poruka bālajiem zēniem dažkārt piemīt šādas tendences. Taču tas nenozīmē, ka viņos vispār nav nekā laba, patiesi varonīga, skaista.