Bet māmuliņa vēl elpoja smagi un gari.
Un Zuzīte izgāja klusi iz drūmās mājiņas. Uz māju ejot, viņa apņēmās katrā ziņā palīdzēt mātei, kaut gan no aveniņa šķirties tai nebija viegli.
* *
Tirgus dienas rītā pagalmā liela rosība. Laiks ir skaidrs. Saule vēl nav uzlēkuse. Sarma sedz pagalmu, dārzus, pļavas un jumtus. Visur, kur skaties, sarma. Divos ratos jau zirgi iejūgti. Naudas vajadzīgs, un tāpēc uz tirgu vedīs raibo ālavīcu «Piektuļu» un vērsēnu «Bubuli». Bez tam saimniece vedīs trīs aitas, neieskaitot Zuzītes «jiriņu». Zuzīte brauks līdzi. Viena no lielajām meitām izies ganos, kad nozudīs sarma. Zuzīte šodien pavisam atbrīvēta. Ari viņa jau pilnīgi saposusēs. Sarma čirkst vien zem viņas jaunajām, dzeltenajām pastaliņām.
Zuzīte izskatās šodien īsti kā skaistule. No auguma viņa ir sīka, bet dai|a. Viņa smaida, bet acis tai sarkanas, izraudātas. Tie visi ir taču viņas mīluļi: «Piektuļa», «Bubulis» un «jiriņš». Un tos pārdos. Visu vasaru tie kopā pavadījuši uz ganībām, baudījuši kopā ziedoņa priekus un negaisus. Tagad pēc dažām stundām tiem jāšķiras uz visu mūžu.
Un Zuzītei sāk atkal līt asaras, kad tā ierauga Andri, kurš viņas aveņu stiepj smiedamies uz ratiem …
«Nesavelc tik cieši!» Zuzīte pukojas, kad Andris pār aitām ratos vārsta grožu, lai kustoņi ceļā neizmuktu brīvībā.
«Ej, ko tu zini!» Andris pasmejas. «Tu esi muļķe!»
Bet Zuzīte nav ar to mierā. Viņa ietveras nagiem Andra rokā un to plēš.
«Peļuvanadze!» Andris šņāc.
«Lūk, kā sāp! Tāpat i kustonīšam sāp! . . .»
Drīz tirdzenieki izbrauc pa vārtiem. Andris «Bubuli» ved pie valga, un Zuzīte to dzen. «Piektuļa» iet rātni aiz ratiem. «Bubulis» visādi ākstās un negrib labprāt iet. Drīz tas lec pār grāvi, drīz bada alkšņu krūmus. Jau pēc pāra verstu gājiena Andris ir pilnos sviedros, piekusis un lamājas uz to neģēlīgāko par «Bubuli». Bet Zuzīte priecājas par «Bubuļa» dūšu. Viņa acumirklī nevar saprast, kāpēc nevainīgais kustonis tiek cilvēka gribai un labklājībai upurēts? Vai gan viņš vienīgi šim nolūkam radīts? . ..
Zuzītei ir tā laime pirmo reizi redzēt lauku tirgu.
«Drīzi būs Ramka klāt!» Andris saka un izmisis paskatas atpakaļ uz «Bubuli». Meža malā iznākot, tirdzenieki ierauga Ramkas muižu. Garas ēkas sarkaniem jumtiem. Vienai ēkai līdzās mazs namiņš ar garu dzelzs skursteni. Pa skursteni verd sutaini, spēcīgi dūmi, gluži citādi nekā nabagu mājā. Un zem garā dzelzs skursteņa lokomobile ar malkas zāģējamo mašīnu taisa briesmīgu troksni. Bet Zuzīte nezina, ka tie ir lokomobile un apaļais, ar tvaiku dzenamais malkas zāģis.
«Vai tirgus paša muižas pagalmā?» Zuzīte jautā.
Andris apstājas un pasmejas.
«Kad nonāksi, gan jau redzēsi!… Tirgus ir paša barona dārzā, zem ābelēm!» Andris ironiski piezīmē.
Zuzīte nomana, ka Andris ar viņu dzen jokus, un tāpēc vairs ar to nerunā tāļāk.
Tirgus ir šoreiz it sevišķi liels. No. Piebalgas, Druvienas un Velenas plūst ļaudis. Pie retiem ratiem nav govs. Dažam pie ilkss piesiets jauns kumeļš, kurš danco vien. Zuzītei tīri acis apžilbst. Tik daudz ļaužu viņa nav vēl nekad vienā kopā redzē- juse. Pie Tirzas baznīcas bībeļu svētkos arī bija ļoti daūdz ļaužu, bet tas nekas pret šito drūzmu.
Savāds, neaprakstāms troksnis pārņem visu apkārtni. Saules staros spīd baltas tirgus teltis, kur pārdod grāmatas, cepures, saldumus un rotas lietas. Sarkani un dzelteni āboļi samaukti uz žuburainiem zariem. Zari uzsprausti uz āboļu vezumiem. Citos ratos blēj jēri, ka ausis jātura cieti. Izjūgto ratu ilksis slienas gaisā. Zirgi ēd sienu vai auzas. Un tukšā spraugā, kur nav nedz netīrā desinieka, nedz pašapzinīgā nēģu pārdevēja, čigāns kaulējas ar kristīgu, abi pie krūtīm sizdami un dievodamies.
Zuzītei te viss bija jauns, neredzēts brīnums. Vispirms viņai vajadzēja palikt ratos un uzraudzīt aitas. «Bubuli» jau pārdeva uz lielceļa, pretī pagasta namam. Lielajā drūzmā un troksni Zuzīte bija it kā apreibuse, viņai bija gluži vienaldzīgi, kad «Bubuli» lopu tirgotājs lika aizvest uz savu iepirkto kustoņu aploku. Ar «Piektuļu» gāja grūtāki. Par to solīja tikai septiņpadsmit rubļus. Bet saimnieks bija pieteicis, lai bez divdesmit nedodot. «Piektuļa gāja līdzās ratiem un gremoja.
Zuzīte sēdēja uz ratu priekšas un ēda kliņģeri ar nēģi, kad pienāca paresns vecis ar sarkanu, pietūkušu seju, miegainām acīm, pacilāja aveņu, iestenējās un solīja divi ar pus' rubļa.
«Ejiet jūs,» Zuzīte, visai prātīgu seju pieņēmuse, teica, «vai jūs pavisam kādreiz esiet aveņu audzinājuši, ka solāt par šito divi ar pus'?»
Vecais pasmējās.. .
«Nu cik tad?» viņš prasīja.
«Pieci!» Zuzīte lepni teica.
«Var redzēt, ka jūs vēl esat bērns … Divi rubļi septiņdesmit piecas kapeikas! Vairāk ne graša!»
Ar sevišķu labpatikšanu vecais taustīja gar avena ribām. Avens bija tauks, un tādus viņš īsti meklēja sava dēla kāzām.
«Nu, es jums došu trīs rubļus!» vecais labsirdīgi teica. «Avens nav tik daudz vērts, bet es redzu, ka tas ir jūsu audzināts!»
«Jā, tas ir mans audzināts! Bez pieciem rubļiem nedabūsiet!»
Vecis pagrozīja galvu, pasmējās un taisījās iet projām, kad pienāca pate saimniece.
«Cik viņš sola par tavu aveņu?» saimniece Zuzītei prasīja.
«Trīs rubļus!» vecis Zuzītes vietā atbildēja.
Saimniece Zuzītei pameta ar acīm, lai atdodot. . .
Zuzīte beidzot atmeta ar roku. ,
«Nu, tad ņemat ar'!» viņa teica.
Vecis uzlika zaļo trijnieku uz ratu maisiņa un raisīja avenu vaļā. Drebošām rokām Zuzīte trijnieku iesēja lakata stūri. Vecis sagrāba avenu un taisījās to stiept projām, bet Zuzīte aptvērās avenam ap mīksto kaklu un to tiešām noskūpstīja. Zuzītei sāka asaras birt, bet vecis smējās, vēderu turēdams. Arī saimniece smējās.
«Kas par varenam meitām! Jau sāk avenus bučot!» vecis stipri norunāja, avenu aiznesdarns.