Mana tēvu zeme! Ak, es gribētu krist ceļos uz tevis, ietverties dziļi dziļi tevī savām rokām, izplēst gabalus iz tevis un spiest tos pie savas krūts, tik ļoti es tevi mīlu! Ilgi ilgi es tā negribēju nevienam teikt, jo mīļas jūtas nemēdz izpaust, bet, lūk, es svešumā, uz svešām smiltīm, jūtu, ka tās nav raditas manam kapam, manai atdusai pēc ilgām, nevienam nezināmām ciešanām, ka tāpēc es nevaru iegulties zemē un atpūsties, ka es tevi esmu atstājis, tu mana mīļā, mīļā tēvu zeme! Un nu es klīstu un sēstos, domāju un atkal klīstu. Arvienu mūžība priekšā, arvienu mūžība aiz manis un pār mani, bet laiks un vieta manis nepietura, tāpēc ka es tevi atstāju, tu, neaizmaksājamā tēva sēta, tevi, tētiņ un mīļā māmiņa! Laiks ir bargs pret mani, viņš manim draudē, tāpēc ka es jūs, mīļie, atstaju!
Bet es zinu, jūs par mani nedusmojaties, jūs mani mīliet un piedodiet manim, kaut arī jūs neziniet, kāpēc es jūs atstāju un aizgāju pasaulē? Jūs neziniet, ka viņas bagātais tēvs nopirka jūsu māju, lai aizdabūtu mūs projām. Jūs bijāt veci, es slims, un jūs atdevāt savus rentes gadus par tiem simtiem, kuri jums nodrošināja vismaz būdiņu līdz jūsu mūža galam.
Bet tie simti- ak, tie jau nav vainīgi, vainīgs esmu es
viens, varbūt arī neviens-
Tam jau tā vajadzēja būt.
* * *
Viņa bija pusmuižas rentes kunga meita. Es toreiz biju tikko pabeidzis ģimnāziju, un tēvs jau bija lepns uz mani, kad es saslimu. Uz laukiem mēdz visas tādas kaites, kur jauns cilvēks kļūst vārgs un bāls, apzīmēt ar nosaukumu «dilonis». Un visi teica, ka manim esot dilonis, kaut gan tagad būs no tā laika pagājuši kādi divdesmit gadi un mani no diloņa nav ne vēsts. Tā bija cita kaite, daudz briesmīgāka, daudz nežēlīgāka nekā dilonis — mīlestība.
Rentes kungs dzīvoja mums kaimiņos. Un manim kā nākošam studentam bija viegli saieties ar rentes kunga dzimtu, jo vieglāki tāpēc, ka es pa brīvlaiku sagatavoju viņa dēlēnu uz pilsētas skolu. Katru dienu es turp nogāju ar drebošu sirdi — ne to stundu dēļ — nē, mana skolnieka māsa bija tā, kas mani valdzināja.
Arvienu es mēdzu turp nostaigāt ap pulksten 9 no rīta. Tad viņa jau sēdēja uz verandas un adīja vai ari stāvēja kaut kur dārzā pie puķēm. Viņa palocīja viegli galvu, atbildēdama uz manu sveicinājumu, paskatījās uz mani laipnu skatu un tad steidzās pie metala bundžiņas, ar kuru mēdza Oļģertu sabungot mājā, kuram nebija lielāku ienaidnieku pasaulē nekā matemātika un latiņu gramatika.
Bija ari dienas, kur Oļģerts nebija sabungojams uz stundām. Ļaunais liktenis to bija aizvedis vai nu uz sudmalām, vai vēl tāļāku — uz pļavam, kas tad skolotājam bija īsti pa prātam, viņš varēja pēc patikas ar jaunkundzi sarunāties.
Šis sarunas tomēr tā lāgā nevedās. Gandrīz pēc katra teikuma iestājās labu brīdi klusums, tad nāca kāda labi pārdomāta frāze, tad nosarkšana vai līdz ausīm, atkal klusums. Un viņa tad meta lēnām visapkārt bailīgus skatus, it kā meklētu pēc glābiņa. Reizām taču mūsu saruna kļuva dzīvāka, pat interesanta. Tas notika tad, kad mēs viens otru negribot mazliet ievainojām. Tad viņa teica kaut ko nevainīgu, bet patiesībai ļoti tuvu esošu. Visvairāk viņu ievainoja mans apgalvojums, ka jauns, nevainīgs skuķis nemaz nevar spriest par pasauli, ka vienīgi paša cilvēka piedzīvojumi ir tie, kuri māca patiesi spriest par dzīvi.
«Mūsu gudrība nav liela,» viņa atteica, «mēs ar savu prātu un gribu neaptveram lielus plašumus un dziļumus, bet, cik mēs aptveram, to pašu mazumiņu mēs paturam, paliekam tam uzticīgas, labprāt ciešam un uzupurējamies priekš tā. Tas skan kā lielība, kā pašuzslava, bet jūs jau mani piespiežat to runāt.»
«Kas gan šis mazumiņš varētu būt?» es naivi iejautājos.
Sārtums, kurš jaunavas mēdz pušķot, drīz iedegās, drīz dzisa.
«To, es domāju, var zināt un saprast tikai sieviete,» viņa beidzot teica, «jūs, stingrie, nežēlīgie vīrieši, jūs stāviet šim mazumiņam par tāļu, lai to varētu ievērot, redzēt. Mēs tekam pa saviem celiņiem, par kuriem jūs allaž smejaties. Un, ja jus, vīrieši, mums nedarītu pari, ja jūs mūs neskumdinātu līdz nāvei, tad mēs nekad jums nekā nepārmestu, netiesātu. Saka, arī Sillers: «Nicht Streņģe legte Gott ins weiche Herz des Weibes!»»
«Bet jūs, jaunkundze, nebūt nepazīstat visus sieviešus, ir tādi, ķā jūs to apgalvojat, ir arī citādi. Kāpēc jūs gribat vilkt tik stingru un nepārejamu robežu starp vīrieti un sievieti. Mums vajadzētu vairāk sadraudzēties, vairāk saprasties, pirms nav par vēlu. Cīņa dēļ uztura, darbi un rūpes sētā un ārpus sētas ir šķīruši sievieti no vīrieša. Mums šai apstāk|u varai ir jāstājas kopīgiem spēkiem pretī, mums ir jāaizpilda tā lielā plaisa, kura mūs šķir, mums jāatjauno draudzība, kura varbūt kādreiz starp abām kārtām ir valdījuse. Tad dzīvei būtu mazāk nesaskaņu, nelaimes.»
«Draudzība? Es vismaz nevarētu nevienam vīrietim būt draudzene. Viņi visi ir savādi, jūt citādi, domā citādi. Visa viņu gaita ir savāda. Es redzu, tur no draudzības nevar nekas iznākt. Un kāpēc jūs pūlaties dzīvei sagādāt tik daudz pastāvīgas laimes? Viņa kļūtu tiešām garlaicīga un līdz ar to ari laime. Viņa jau nav iekārtojama, nostādāma, viņa nestāv zem cilvēku pavēlēm. Jūs gribat mehānisku laimi, kas lai mūs aplaimo tā kā uzvilkts pulkstens, kurš pastāvīgi tikš un zināmā brīdī liek kūkot savai dzeguzītei. Es vēlētos laimi uzreiz, lielu, stipru, un tad manis pēc var nākt nelaime, tikai ja vienu vienīgu reizi ir īstā laime mūs pārņēmuse. Bet par šo tematu manim netīkas runāt. Izrunātas domas nav vairs tik mīļas, izteiktas jūtas nav vairs tik svētas kā pirmāk.»