Es viņai piekritu. Kāpēc tirzāt sievieti, kura vēl tik nevainīga? Kāpēc viņu mocīt ar dzīves kritiku, jau priekšlaikā to baidīt? Ar pārbaudītu sievieti ir viegli prātot, ar to var daudz sarunāt, ja viņa tik ielaižas sarunās, bet nevainīga meitene ir sarunām nepieejama, kur tā vēl daudz cerē, pirms tā nav mīlējuse.
Mēs atkal klusējām.
«Vai jums, Livijas jaunkundze, varbūt manas runas ir nepanesamas? Varbūt es pats »
«Jūs? Nē, jūs nekad- »
Viņa pagrieza galvu uz verandas logu pusi, tā sakot, noslēpās, acīm redzot viņa caur manu jautājumu bija iekustināta. Kā gan es tā arī varēju jautāt? Viņa piecēlās un stāvēja
visā savā daiļumā manā priekšā. Viņas slāvs bija bez kļūdām, varēja sacīt, bija skaists, pilnīgs, un biezās bizes sniedzās pāri jostai. Cik labprāt es būtu šo slāvu aptvēris, turējis viņas roku savā un varbūt arī viņu noskūpstījis. Cik tur būtu grēka, nezinu. Visi taču mēdz tā darīt, kas mīlē, un mīlestība to prasa. Viņa prasa, lai viens otram tuvotos, kamēr sajūt karstu dvašu uz vaiga, kamēr, viens otram piespiežoties klāt, sajūt, ka tie viens otram gluži un pavisam pieder. Bet es nedrīkstēju par to domāt, es viņu par daudz mīlēju, lai to aizskartu, apvainotu.
Visam tam taču jānāk nejauši-
«Vai jūs drīzi aizbrauksat?» Livija klusi prasīja. «Kurā augstskolā jūs iestāsaties?»
Es minēju Maskavu. Teicu, ka gribu kļūt filologs. «Tātad jūs gribat vienot sajukušās cilvēces valodas? Vai tas jums izdosies?»
«Nē, es gribu strādāt- gribu vēlāk maizi pelnīt, bet
to pelnīt kā izglītots, jo, redzat, tā, pusceļā, es neesmu ne šis, rie tas. Var būt, ka es palieku uz kādu gadu mājskolotājs.
Tēvam jau iet tā grūti- »
«Es jūsu tēvu ļoti labi pazīstu. Es esmu ar viņu parunā- jusēs. Viņš ir visai nobēdājies par jūsu veselību.»
«Es nebūt neesmu slims. Jaunībā ir zināms laikmets, kurā drusciņ jāvārgst. Bet tas pāriet, drīz pāriet. Tēvs par daudz
rūpējas par mani- »
«Tur piebrauc jaunais meža kungs. Viņš laikam nezin, ka
tēvs aizbrauca uz pilsētu- »
Livija kļuva nemierīga. Meža kungs, jauns, stalts vīrietis, nāca garām puķu dobēm zaļo platmaliti galvā, spalvu pakausī. Livija gāja viņam pretī līdz trepēm. «Mans tēvs, diemžēl, nav mājās …»
«Bet jūs tak, cienītā jaunkundze, manim atļausiet brīdi uzkavēties, ja es tikai jūs netraucēju? Ā, tur vēl viens kungs, jūsu brālēns, vai ne, cienītā jaunkundzei»
«Nē, tas kungs ir mūsu kaimiņš. Viņš bija tik laipns un uzņēmās manu brāli sagatavot mācībās. Bet tas mazais palaidnis ir kā pazudis- »
Mēs iepazīstinājāmies. Meža kungs bija patīkams kungs, labsirdīgs un jautrs, bet viņa pārmērīgā laipnība pret Liviju manim nepatika, un es no pirmā acumirkļa kļuvu neizsakāmi greizsirdīgs. Un Livija bija pret viņu tik laipna, daudz laipnāka nekā pret mani.
Pēc īsa brīža es gribēju atvadīties. Livija tā kā apjuka.
«Es domāju, jūs gaidisat, kamēr Oļģerts pārnāk. Bet tas jau būtu tiešām nekrietni no jums prasīt, lai jūs uz mazu puiku gaidītu.»
«Arī es priecātos ar jums, kungs, tuvāki iepazīties. Es gan nevarētu sūdzēties par vientulību, it īpaši te, kur tik daudz ko darīt, tomēr viena jauna pazīšanās, kura patīkama, ir no svara. Es atceros, Volfa kungs manim par jums stāstīja- »
Viņš labsirdīgi šķelmīgi uz mani un Liviju paskatījās un tad jaunkundzi lūdza, vai tā atļaujot viņam uzsmēķēt papirosu.
Acīm redzot šitais kungs no manas konkurences nebūt nebijās, viņš mani pilnīgi uzskatīja kā zēnu.
Es neveikli, bez vārdiem atvadījos. Kad es jau biju uz trepēm, Livija vēl teica:
«Bet jūs tak mūs atkal rītu katrā ziņā apciemosat. Rīt būs arī tēvs mājā, un māmiņa jau šodien atbrauks ar krustmāti. Lūdzu atvainojat Oļģerta bezbēdību un esat tik labi, rītu atnākat »
Es aizgāju vislielākā nemierā. Arī tēvu un māti es atradu nemierīgus.
Rentes kungs viņiem piedāvājis 1600 rubļus par tiem astoņiem gadiem, kurus tie pēc kontrakta vēl varēja mājās nodzīvot. Un tēvs ar māti bija gatavi tos pieņemt.
«Ko tad rentes kungs ar mūsu māju grib iesākt?» es prasīju.
«Viņš gribot paplašināt savu saimniecību!»
Tik daudz tēvs zināja manim pateikt.
Tātad jāaiziet un jau rudenī, jāaiziet un jāatstāj visi sapņi.
* * *
Otrā dienā es parastā laikā nogāju uz rentes muižu. Tur bija viesi un viss nams svinīgi uzposts. Pate kundze bija laipna, bet kungs mazliet saīdzis pret mani. Oļģerts, tikko apsveicinājies, izsteidzās dārzā. Tur stāvēja Livija ar meža kungu.
«Vai viņi jau ir saderināti?» es domāju, un kājas manim sāka tirpt.
Vecās dāmas atstāja verandu. Rentes kungs piedāvāja manim papirosu un tad veikaliskā balsī uzsāka:
«Es jūs lūdzu mani nepārprast. Es atzīstu jūsu labo gribu un pūles, kuras jūs manam dēlam viņa mācībās esat pielikuši, tomēr es nevaru liegt, ka jums būtu izdevies kļūt manam zēnam par autoritāti. Oļģerts nav priekš jums, un jūs neesat, priekš viņa. Es lūdzu manim teikt, cik es jums esru parādā!»
«Nekā,» es strupi, gandrīz dusmigi atteicu, «es pēc savas labākās sirdsapziņas esmu nodarbojies gar jūsu dēlu. Ka viņš laikā neieronas uz stundām, tā nava mana vaina.»
«Tā!» rentes kungs apcirtās. «Jūs, kā liekas, gribat manim lasīt mores. Nē, mans kungs, tā jums neatļaušu. Vai saprotiet?»
«Diemžēl, es tieku piespiests to saprast!» es piecēlos un paklanījos.
«Un cik liela ir tā maksa par stundām?» rentes kungs jautāja, acīm redzot priecādamies, ka es esmu gatavs aiziet.
«Tā maksa, kungs, jums it labi zināma. To es lūdzu iemaksāt pagasta nabagu kasē. Jo par manu darbu, kuru jūs manim gribat noliegt, es no jums nevēlos algas!»
«Ā, es saprotu, jūs esat spekulējuši uz citu algu. Nē, jaunais cilvēks, tur jūs esat pārskatījušies. Neesat pārspīlēti, še, saņemat savu algu, tā jums būs noderīga, jo jūsu veoais tēvs nav nekāds bagātnieks!»