Viņš uzlika 50 rubļus uz galda, bet es tos neņēmu. Cepuri rokā turot, es stāvēju pie trepēm.
«Kā, jūs vēl gaidiet?» rentes kungs prasīja.
«Jūs tak manim at|ausiet dāmām un Oļģertam ardievas pateikt. Tā aiziet — tas tak būtu nepieklājīgi —»
Manim sirds sažņaudzās. Tur nāca Livija. Viņa paskrēja mežkungam priekšā, uzskrēja pa trepēm un satvēra manu roku.
«Jūs nezināt, ka šodien mana goda diena, mani šūpja svētki. Tāpēc es esmu tā izpucēta, gluži kā pilsētas dāma. Šodien es pārvaldu visu māju, tāpēc manim ir tas gods jūs uzlūgt uz tasi šokolādes!»
«Es pateicos, jaunkundze, bet, diemžēl- » es stostījos,
un Livija nobala.
Viņa skatījās uz tēvu, uz naudu, kura atradās uz galda, redzēja mani uzbudinātu, cepuri rokā un likās visu saprotam.
«Tēt, mīļo tēt!» viņa lūdzās. «Ko tas nozīmē?»
«Mums ar to kungu iznāca domu starpības. Un viņš vēlējās vēl tikai ardievas teikt!»
«Tēt, es tak Viksnes kungu jau vakar ielūdzu- »
Rentes kungs strupi paskatījās uz Liviju, satvēra mežkungu aiz pleca un to godbijīgi iebīdīja namā.
«Jauns cilvēks, vēl nepazīst dzīves, tāpēc tik ļoti pārsteidzas » viņš vēl durvīs teica.
«Jaunkundze,» es runāju un drebēju, «lūdzu aizbildinat mani pie dāmām. Es esmu piespiests aiziet »
Viņa paskatījās uz mani tik mīļu skatu, ka es visas nepatikšanas sajutu it kā iznīcinātas.
«Dzīvojiet laimīgi, jaunkundze, sveicinājiet Oļģertu —»
Es spiedu viņas roku, viņas roka palika kā bezspēcīga manējā. Liviju sauca. Es nevēlējos viņas stāvokli darīt nepatīkamu un aizsteidzos. Pusaizplaucis rožu pumpurs no viņas rokas palika manējā. Es jutu, ka tas bija karsts, ka tas dega manā rokā.
Livijas tēvam bija taisnība. Kā gan es drīkstēju cerēt uz viņas mīlestību, kur es vēl nekas nebiju, bez stāvokļa, bez vietas, jauneklis, gandrīz vēl zēns. Es jau viņu ar savu dzives nespējību, savu nabadzību samaitātu, šo labo, daiļo skuķi, kuru visi tā cienīja un mīlēja. Manim vajadzēja jau sen to atzīt un gādāt par to, lai viņa kļūst laimīga, un nevis viņu nomaldināt sevim līdz. Kur viņa ar mani ietu, ko viņa pie manis darītu? Viņai būtu jāaiziet līdz ar mani bojā. Un, uz māju ejot, manim ienāca prātā traģiskā Mendelsona dziesma:
«Entflieh' mit inir und sei mein Weib!
Und ruh" an meinem Herzen aus!»
Jā, jā un tad:
«Es fiel ein Reif in der Fruhlingsnacht,» — un vispēdīgi liepa šalc pār nelaimīgās kapu. Jā, tiešām, tā bija labāki, ļaut viņai priecāties, viņas neieraut bēdu pilnā dzīvē!
Tās bija grūtas dienas un naktis, kas tagad pār mani nāca. Es nevarēju atturēties no asarām, aizmirsu pat uz pāra dienām mežu un brūklenājus.
«Kas ar tevi, dēls, ir noticis?» māte prasīja.
Es neteicu ne vārda.
Savukārt arī tēvs tāpat izjautājās.
Ne vārda no manis izdabūt. Noņēmos aizceļot pie kāda no saviem biedriem, mēģināt iekļūt līksmā dzīvē, aizmirst visu, kas bijis. Jau biju gatavs doties ceļā, kad māte teica, ka kāda sieviņa gribot ar mani runāt.
«Ko tad tā labā sieviņa no manis vēlas?»
Māte nekā nezināja pateikt. Viņa sēdot pagalmā, noslēpumaina, smaidot, bet nesakot nekā. Kā liekoties, viņa esot no muižas, dārznieces māsa, bet galvot ari māte nevarēja.
«Lai tak viņa ienāk,» es mātei teicu, «un jūs neviens mūs netraucējat, ja viņai ir kas manim vienam pašam ko teikt!»
Māte jau manim tūliņ ar prieku izdabāja. Un vecenīte ienāca līksmu seju, lūkojās visapkārt it kā baidīdamās, vai tikai kāds neredz un nedzird.
«Te neviena cita nav kā tikai mēs divi! Nu, māmulit, ko tu gribēji manim pastāstīt?»
«Te, jaunskungs, priekš jums viena grāmata. Tā esot jūsu- mūsu cienīgā jaunkundze to jums sūta »
Un drebošu roku, ar vislielāko pašapziņu viņa manim pasniedza pakiņu, ietītu papīrā un pārsietu krustām ar šauru /Ida lentīti.
«Jums labas dienas,» viņa laimīgi čukstēja, «ak dieviņ, cik mūsu preilenīte ir laba, kā viņa par mums visiem rūpējas, gādā. Mēs visi par viņu lūdzam dievu.»
«Labi, labi, māmulīt, es jums pateicos. Nerunājiet nekā par to, ka jūs manim šo grāmatu atnesāt. Vēlreiz paldies, un nu ejat pie manas mātes un pagaidiet, varbūt es došu jums kaut ko līdzi»
Vecenīte pasmaidīja un izgāja. Bet es kaislīgi atraisiju lentīti. Tā bija mana paša grāmata, Panteniusa romāns «Die von Ķelles». Un lapu starpā, tur kur stāv dziesmiņa:
«Wcr einen lieben Buhlen liat,
Der mag mit ihm auch sterben!» —
bija ielikta rožu papīra vēstulite. Livija manim rakstīja vēstuli! Ko gan viņa manim gribēja teikt. Labu bridi es baidījos vēstuli atplēst. Es viņu viegli apkampu, turēju, aplūkoju un atkal noliku uz krūtīm, jo es gulēju gultā. Gultā jau tiek visas grūtās sāpes pārciestas. Beidzot atplēsu rožaino kuvēru. Tad kā caur miglu es lasīju:
Priekš manis Jūs sen neesat «cienījams kungs», Jūs esat manim vairāk, daudz vairāk. Tāpēc piedodiet, ka es Jums šīs rindiņas rakstu bez parastās uzrunas. Es gribēju Jums ko teikt, ir arī vārdi priekš tam, bet viņi ir lieki. Ja Jums ir iespējams, tad atnākat sestdienas vakarā uz silu, kur upīte šķir mana tēva zemi no Jūsu. Kur lielā priede, iepretim lielajam akmenim upītes atvarā, tur es vēlētos ar Jums satikties. Lūdzu atbildēt.
L.
Tas tika lēni lasīts, lasīts vai simtām reižu. Bet atbilde nāca ātri un īsi:
Es nākšu.
V.
Vecenīte dabūja ciema kukuli un aizslēgtu kuvēru. Viņa domīgi palocīja galvu, it kā gribētu teikt: «Jā, jā, tie jaunie domā tā, bet diezin ko tie vecie teiks!» Es sapratu vecenītes domas, bet manim tās nedarīja rūpes. Viņa aizgāja, un es sāku pārdomāt, ko ar Liviju runāt, kā pret viņu izturēties. Vēl divas dienas, un tad es varēšu ar viņu vienreiz pilnīgi un vaļīgi runāt, izteikt viņai, cik ļoti es viņu mīlu, bet cik labi būtu, ja es varētu Liviju aizmirst. Es tak nebiju nekāds precinieks, manim taču nekā nebija. Jā, tur tak beidzot nekas nopietns nevarēja iznākt!