Es atkal izvilku no kabatas rožaino vēstulīti, atkal to lasīju un lasīju. Tad es viņu noglabāju. Nogurums mani pārņēma. Es aizmigu.
* *
Sestdienā no vakara vēl nebija ne vēsts, kad jau es nostaigāju mežā. Es aplūkoju lielo priedi, aplūkoju lielo akmeni un domāju — no lielās priedes iznāk diezgan dēļu diviem zārkiem, no lielā akmeņa pārlieku daudz materiāla priekš diviem kapa akmeņiem un no brūklenājiem pulka sēru vaiņagu. Aiz gara laika es iegriezu divus krustus lielajā, sirmajā priedē, dziļi, ta ka balta miza nāca redzama. Tad es apsēdos pie priedes un sāku vērties uz otru pusi, pāri upitei, rentes kunga tiesā. Tik laba viņa bija, ka tā bija izredzējuse mūsu satikšanās vietu uz mana tēva zemes. Vai viņa gribēja ar to teikt, ka viņai arī mana tēva zeme ir mīļa, tāpēc mīļa, ka es to godāju? Kā viņa to zināja, ka šī vieta manim visvairāk patika, kur visbiežāki auga brūklenāji, un kādas baltas, garas sila puķes, kurām es nezinu vārda?
Saule norietēja, un sirds manim sāka stipri pukstēt. Vai tik viņai būs iespējams atnākt? Vai viņa netiek uzraudzīta, atturēta? Vai nebūs visu it labi vēl pārdomājuse un apdomājusēs? Pagāja gara stunda, un smalcītēs jau klājās krēsla, kad viņa pazibēja starp kokiem. Viņa nesteidzas, bet tomēr nāca žigli. Pieklājība to prasīja. Melnā kleitā es viņu redzēju pirmoreiz, bet tik skaistu vēl nekad. Varbūt tas manim tik tā izlikās. Kaut ko baltāku un daiļāku kā viņas seju un rokas es neatcerējos nekur un nekad redzējis. Un nu viņa nāca taisni uz mani. Es gribēju steigties viņai pretī, bet, manu kustēšanos ievērojot, viņa pavisam nobāla.
Es noņēmu cepuri, tā izslīdēja no rokas zemē. Tur es atstāju to guļot, lai skūpstītu viņas roku. Viņa to manim arī atļāva. Neizsakāmi maiga un laipna viņa izskatījās.
«Nu es te esmu!» viņa klusi teica un vērās manim droši acīs. «Un jūs manis gaidījāt?»
«Jūs to prasāt? Es jau nevaru bez jums dzīvot. Es nevaru un nevaru jūs izdabūt no sava prāta!»
«Un jūs to gribētu? Jūs vēlētos mani aizmirst, pavisam aizmirst?»
«Pavisam un gluži, gluži, jo jūs mokāt mani ar savu parādību.»
«Tā ir jūsu labprātīga pašmocīšana. Redzat, es jūs mīlu, es jums to saku atklāti, vaļsirdīgi, un tikai tāpēc vien es jau šurp atnācu.»
Es satvēru viņas abas rokas, apklāju tās skūpstiem, satvēru arī biezās bizes, tās bija svaigi valgas! Nē, es nesapņoju. Ta bija Livija, un es drīkstēju viņu mīlēt.
Tad viņa manirn aptvērās abam rokam ap kaklu un pielika vaigu pie manas krūts.
«Tu neesi manim nekāds augsts ideāls, tu arī neesi nekāds skaists, augstas kārtas varonis, kuru es dievinātu, bet es tevi tomēr mīlu tavas patiesības dēļ,» viņa klusi un asarām runāja, «es ilgi cīnījos ar sevi, es sevi klusībā izsmēju, es teicu sevim: viņš nav tas, kurš tevi darīs līksmu un laimīgu, bet tas viss bija velti. Es tevi iemīlēju, es nācu pie tevis, dari mani laimīgu vai nelaimīgu, tikai nedzen manis projām, jo lielāka upura neviena meitene nevar nest, kā es to daru!»
«Tu saki, mīļā, tikai manas patiesības dēļ tu mani iemīlēji! Tad viss ir pagalam! Es un patiesība! Tur ir liela starpība, neizmērojams attāļums! Es meklēju patiesību, un to visi sauc par ārprātību, un tās dēļ tu nedrīksti mani mīlēt! Par daudz, par daudz tu manim esi mīļa, lai es tevi varētu samaitāt …»
«Nerunā tā! Priecājies! Lūk, visa daba ir tik jauka. Katrs tārpiņš lien pie sava drauga, un tu no tā gribi bēgt. Nē, paliec! Es zinu, cik grūti tevim iet, bet izturi, ies labāki. Mans tēvs tevi apvainoja, viņš to darīja aiz tēva mīlestības uz mani. Mežkungs precē pēc manis. Viņš ir krietns un patikams cilvēks. Bet kāpēc manim tāds taisni ir jāprec? Lai viņš mani uztura, lai mani vadā apkārt un rāda kā savu kundzi? Visa šī barokļu dzīve manim nepatīk. Ja es nemīlētu mātes un tēva, es jau sen būtu pasaulē. Brīvība darbā, domās un jūtās, tas ir mans ideāls!»
Es viņu pievilku sevim klāt, noskūpstīju viņu un teicu: «Nu tu esi mana!»
«Jā, tava, ja tu tā gribi!» viņa klusi runāja.
Mēs apsēdāmies zem priedes. Vakara sārtums vēl spīdēja pie padebešiem, kuri izklaidu pār koku galotnēm stavēja. Lejā jau valdīja krēsla.
«Tevi beidzot piespiedīs precēt mežkungu!» es pēc ilgākas klusu ciešanas runāju.
«Nerunā par to, es lūdzu, nerunā! Es savu solījumu turēšu.»
Viņa piespiedās manim cieši klāt, galvu pie galvas, tā mēs ilgi sēdējām un klusējām.
«Cik jauki!» l.ivija priecājās. «Viss sils apņem mūs svinīgi, it kā baznīca. Un tur, augšā, redzi, tur jau mirdz zvaigzne. Tā ir mūsu. Ap to zib mazs vaiņags, glorijas spīdums. Es labprāt mīlu lūkoties zvaigznēs, viņas mirdz tik mīļi, tik saldi.»
Es viņu paijāju.
«Vai tu pazīsti «Zabas karalieni», Goldmarka operu?» es viņai prasīju.
«Nē, vai tā ir jauka?»
«Ļoti. Bet viņa arī ir traģiska. Zabas karaliene iemīlē kādu Zalamana vergu, Asadu; ar to satiekas naktīs, bet dienā karaļa klātbūtnē tā kaunas atzīties, ka tā mīlē vergu, un uzsauc tam, kad tas viņai tuvojas kā mīļākais: «Es tevis nepazīstu!» Asads, no karaļa atstumts, iet tuksnesi un mirst tur zem vientulīgas palmas. Mani šī opera arvienu dziļi aizgrābj.»
«Tu domā, es esmu tā karaliene un tu tas vergs. Naktī es ar tevi satiekos, un dienā es tevi aizliedzu! Vai ne, tu tā domā?»
«Jā, to es domāju!»
«Nebaidies, es tevis neatstāšu. Tu redzi, citādi es nebūtu te?»
«Es tomēr paredzu kaut ko sliktu. Bet viss vienalga. Manim pietiek, ka tu tagad, šo brīdi, manim piederi. Mana laimīgā nakts! Visas ciešanas viņa atalgo, visas rūgtās atmiņas tā izdeldē!»
Ilgs bija mūsu skūpsts. Mēs nerunājām, mēs jutām. Un laiks jau bija tāļu pāri pusnaktij, kad mēs gājām mājup. Es Liviju pavadīju līdz pat muižas vārtiem.
«Ka tevis tikai kāds nepamana,» es bažījos.