Poruka vārdi par to, ka šie varoņi «pasaulei lieki», nenozīmē, ka viņi vispār dzīvei nevajadzīgi vai pat kaitīgi un ka vajadzīgi Buņģi. Lieki viņi jūtas sava laika pasaulē, kur valda Buņģi un Maureliji. Tā kā apstākļi un pašu pārliekā sapņainība viņos lielā mērā apslāpē aktivitāti un aizvirza prom no tā, kas dzīvē ir galvenais, noteicošais, tad viņi arī neaug īsti par Buņģu pasaules un varas sagrāvējiem (zīmīgi, ka Cibiņš nosalst, Sile- nieka sapņi nepiepildās, traģiski beidzas sapņotāja Mallsiņa dzīve). Jau pats strupceļš, kādā viņi nonāk, rāda, ka viņu ceļš nav pareizais tur, kur valda manta, dūre un viltība. Un tomēr viņi sevī, kaut arī tikai iespējamībā, dīglī, glabā daudz morālā spēka un labu īpašību, kuras citos apstākļos var pilnībā attīstīties un krāšņi uzplaukt, nesot daudz vērtību sabiedrībai. Tāpēc ari šodien varam pievienoties Poruka vārdiem, ko viņš saka par šiem sava laika valdošajai sabiedrībai liekajiem: viņi «ir pamatīgākas uzmanības cienīgi».
Kādas tad ir tās «pamatīgas uzmanības cienīgas» vērtības, kas glabājas šo nabadzīgo, bet garā bagāto zēnu — Cibiņa, Silenieka un viņam līdzīgo sapņotāju raksturos?
Vispirms svarīgi zināt, par ko tad viņi sapņo. Sapņos viņi pievēršas cildeniem ideāliem un apņēmīgi domā par to piepildīšanu, lai laimīgāku darītu savu un ari visu cilvēku dzīvi. Viņi «varoņu jūtām krūtīs zvērē cīnīties pasaulē priekš izglītības, priekš visa, kas labs un daiļš». Un, kad tas būtu izcīnīts, «viņš tēvu, māti, brāli un māsu aiznestu iz purvainā, drēgnā apgabala uz turieni, kur nevalda drudzis, kur prāts ir biežāki jautrs, varbūt, ka tur pat laimība mīt». Šī doma par izglītību kā atsvabinātāju no šaurības un
\
trūkuma zināmā mērā sasaucas ar V. Plūdoņa Atraitnes dēla sapņiem un centieniem.
Sie sapņotāji ne tikai sapņo. Viņi vispār dzīvo bagātu garīgu dzīvi. Viņos iemīt spēcīga dzīves un pasaules izziņas tieksme, un, tās vadīti, viņi nebaidās ne grūtību, ne pū|u. Plašs ir viņu garīgo interešu loks. Tajā ietveras ne tikai tagadne, — ar iztēles, fantāzijas starpniecību viņu tagadnē līdzdarbojas ari pagātne un visžilbinošākās ierosmes modina nākotnes ieceres. Arī telpa viņu rosīgā gara priekšā it kā paplašinās, robežas atkāpjas līdz pat zvaigznēm. Dziļi viņi spēj iejusties dabā un pārdzīvot tās skaistumu.
Sadzīvē viņi ir jūtīgi, līdzcietīgi un kā uzticīgi draugi, nedomādami par pašlabumu, palīdz tiem, kas cieš (piemēram, Cibiņš uzsāk cīņu pret Buņģi sava mazā drauga Sapuliņa dēļ, kuram Buņģis iesitis; tāpat arī bālo zēnu garīgā radiniece Zuzīte gādā gan par savu slimo māti, gan ari par savu kopjamo jēriņu).
Attiecībās ar citiem viņu rīcību vada godīgums. Viņi nekad nemelo. Ja Buņģis no atbildības izgrozās ar meliem, tad Cibiņš pēc zaudētās kaujas, neuzdrīkstēdamies ar saplēstu piedurkni rādīties klasē, aizejošam Sapuliņam atgādina: «Ja skolotājs pēc manis prasa, tad stāsti visu patiesību…»
Mostošās mīlas jūtās Poruka bālie zēni vienmēr ir īsti, dabiski un kautri.
Drosmīgi viņi ir cīņā pret ļauno, ko Poruka stāstos galvenokārt pārstāv sārtie zēni — robustie, ģimenē labi apgādātie lutekļi, kam ceļu dzīvē šķir vecāki, manta un pašu dūre un viltība.
Dažkārt bālie sapņotāji ir ari godkārīgi, taču nekad — pēc goda kāri bezgoži.
Tādas ir viņu galvenās pozitīvās īpašības.
So tēlu nozīme ir tā, ka ar tiem Poruks izteica sava veida protestu pret rupjo varu un tās pārstāvjiem, kuriem sveši bija augstāki garīgi centieni. Kā patiesi cilvēcisku centienu atgādinātāji viņi līdz ar ētiski estētiskajām vērtībām iegūst ari savu sociālo nozīmi, kas vēl jo lielāka tāpēc, ka tēliem piemīt īpašs mākslinieciskā valdzinājuma spēks.
Ar daudzām īpašībām, bet it sevišķi ar savu kūsājošo dzīves izziņas kāri sapņotāji zēni nostājas līdzās Sudrabu Edžus zinātkārajiem un šīs īpašības dēļ ciešanām pakļautajiem zēniem (Dullais Dauka, Inga, Kaukšķītis u. c.). Atšķirība tikai tā, ka Sudrabu Edžus stāstos vairāk sajūtam sabiedrisku apstākļu spaidu un paši zēni mazāk nododas vientulībai un sapņainai pašanalizei. Atšķirībā no Sudrabu Edžus zēniem Poruka bālie zēni, cenšoties trūkumus materiālajā un fiziskajā ziņā izlīdzināt ar garīgo pārākumu pār citiem, dažkārt vēršas uz nereāliem, sadomātiem mērķiem. Tādos gadījumos viss viņu garīgais pārākums pār citiem dažkārt robežojas ar individuālismu un nepamatotu iedomību (piemēram, tēlojumā «Lauvas audzēknis» u. c.). Galējās konsekvencēs šī nošķirtība un pārākuma apziņa var novest pie antisociālām tendencēm, pie mūsu jaunatnei nepieņemamas «pārcilvēka» filozofijas.
Uz dzīves novērojumu pamata Poruks nāk pie pareiza atzinuma, ka trūcīgie, pusbadā dzīvojošie un tādēļ fiziski novārgušie zēni ir «pamatīgākas uzmanības cienīgi», šāds secinājums balstās uz pašu dzīvi. Pamatoti arī rakstnieks humānisma vārdā pretstata šos dzīves pabērnus bagātajiem — sārtajiem lutekļiem. Taču kā romantiķis un ideālists Poruks atsevišķu, lai arī no dzīves ņemtu īpašību, to izraujot no cēloniskā kopsakara, pārvērš par pašvērtību, pat mānu un ideālu. Tā tas bija, kā redzējām, ar vientulību, ko Poruks izvirza kā godīguma nosacījumu. Tā tas ir arī ar bālo zēnu bālumu, ko viņš dažkārt savos stāstos izvirza kā rosīgas garīgas darbības priekšnosacījumu. Patiesībā nevajag jau nu tūlīt būt fiziski vārgam, lai būtu garīgi spēcīgs. Visbiežāk taču tieši veselā miesā iemājo spēcīgs, rosmīgs gars. Cēloņi tam, ka šāda moža, radoša gara neredzam sārtajā Buņģī vai Maurelijā, nav viņu personīgajā fiziskajā labklājībā, bet gan tādā turīgā ģimenē, kur bērni dzīvo kā dīkdieņi, lutekļi, kas visu sasniedz bez piepūles.