«Nē, tepat netāļul…» viņš lēni, it kā ar varu teica. Bet šie viņa vārdi izteica daudz. Viņa balss drebēja, lūpas svinīgi savilkās. Man ienāca prātā: «šis cilvēks nevar nekad melot! …»
Jā, pasaulē ir tiešām ļaudis, kurus liktenis bargi soda, aizliegdams tiem pļāpāt un melot. Katrs vārds, kuru tāds cilvēks runā, ir iepriekš dziļi, patiesi sajusts un pārbaudīts.
«Vai es drīkstētu jūs apmeklēt? Es še kādu laiciņu pie krustmātes uzturēšos!» es savu kaimiņu jautāju.
«Kāpēc? . . . Mana māja nav skaista, arī viņas apkārtne nē. Ko tad jūs pie manis darīsit? . . .»
«Tāpat!…» es stostījos. «Gribēju jūs kā savu kaimiņu apciemot!»
«Mums ir bitītes un puķītes!» mazā Anniņa šļupstēja, man pie kājām turēdamās, un raudzījās nevainīgi, bēdīgi man acīs.
Mans kaimiņš slaucīja atkal pieri un nopūlās.
«Tu man dosi puķītes! Un es tev aiznesīšu zivtiņas! Vai esi ar mieru?» es, Anniņas galviņu glaudīdams, teicu.
Anniņa pietecēja pie tēva.
«Zivtiņas! Vai dzirdi, tēt, zivtiņas!» viņa priecīgi izsaucas, pieglauzdamās pie tēva, un skatījās uz mani.
«Jā, jā!» Anniņas tēvs, it kā no sapņiem pamozdamies, tikko dzirdoši teica. «Tad nāciet vien uz Zalkšņiem … aiz priedēm pirmā māja! …» viņš rādija uz to pusi.
Sajā brīdī dārza vārtos parādījās krustmāte, kura skaņā balsī mūs lūdza uz vakariņām.
Mūsu saruna ar to beidzās. Zalkšņu tēvs paņēma Anniņu pie rokas un gāja lēnām uz istabu. Es paliku kādu brīdi vecā stāvoklī.
«Kāds savādnieks!» es domāju. «Arī mūsu zemite audzina savādniekus!»
Vēlāku, istabā ieejot.es pārliecinājos, ka vietas pie galda bija jau ieņemtas. Kauču gan krustmāte manim māja, es negribēju, domās nogrimis, spiesties viesu starpā. Es izgāju ārā — pastaigāties. Apmēram pusversti no krusttēva mājas atradās dzirnavas. Tur nonācis, es apsēdos uz resnās slūžu sijas. Odens bija atslēdzies tālu, ezeram līdzīgi. Ezera otrā pusē dusēja drūmi tumšs egļu sils, raudzīdamies pār krastu ūdenī, it kā gribēdams nogrimt dzelmē. Daži viesi bija turp pārbraukuši ar laivu un uzkūruši uguni.
Debess zilums kļuva arvien tumšāks un tumšāks. Arvien dedzīgāk sāka spulgot zvaigznes. Tālu apkārt dziļš klusums, caur kuru bija dzirdama apspiesta viegla ūdens kritiena šņākšana— iz slūžām. Likās, it kā kad dzirnavas sapņotu un tik šādā sapnī ūdens tiktu apspiests, atturēts no nerimstošas darbības. Cik skaistu īpašību nav ūdenim! Visskaistākā — tīrīt, skalot priekšmetus, pie tam sevi uzupurēt, tapt par samazgām, kuras katrs uzskata ar riebumu un spļauj tām virsū. Bet nu ūdens atstaj miesas — samazgas, pārvēršas garaiņos, paceļas gaisos un krīt atkal lejup tīrs kā pērles, lai no jauna tīrītu zemes tumšās krūtis. Un šī pati īpašība piemit arī daža cilvēkā. Nevis aiz kaislības, nevis nezinādams, ko dara, — nē, aiz tīrības principa dažs labs metas netīrajā cilvēku sadzīves peļķē, lai to skalotu un tīrītu. Zināms, pašam pie tam jātop netīram, asinis saģil- tējas, prāti top tumši, bet dzineklis uz tīrību ģēnijā nekad neiznīkst. Viņš top gars un paceļas pār gadu simteņiem un tūkstošiem, kauču gan arī viņa miesas trūd netīrajā zemes klēpī. .. Kas saista skaidro ūdeni pie netīrām smiltīm? Kas labo — pie ļauna? Vienīgi griba uz darbību! Tumsa un gaisma, netīrība un spodrība, ļauns un labs: mūžam šķirošies nešķirami zobu rati, viens otrā tverdami un griezdamies, tie dzen visu pasaules mašīnu. Un tu, nabadziņ, kas tu dzenies tik labu vien sasniegt; raudi, lūdzies, vaimanā, — tu savu mērķi nesasniegsi! Bet izputi, iznīksti, — un tu kļūsi pie miera, pie laba vien! Būt absolūti labam un pie tam dzīvot! — Ārprātīga ideja! Iznīksti! …
Krusttēva tēls pacēlās uz manas iedomības skatuves. Man likās, ka dzirnavu akmeņi grieztos, dūktu un šņāktu, ka krusttēvs noņem miltiem apputināto cepuri, vienu un otru sveici- nājot. Tad atkal šī bilde pazūd. Zalkšņu savādnieks, mana miruša krusttēva kaimiņš, parādās tāpat kā šodien kapsētā vai dārzā: pelēkiem, šķērētiem svārkiem, mutes autiņu rokā, tāpat slauka pieri, paskatās bēdīgi, it kā gribētu par ko sūdzēties.
Bet pie tam viņa acis spīd tik laipni, it kā kad tās vaibstu sūdzību gribētu ņemt atpakaļ un visu, visu piedot…
Savos iedomības sapņos nogrimis, es lūkoju savu krusttēvu ar šo savādnieku «savest kopā». Kāda rakstura gan bija viņu sakars? Vai viņi bija draugi, kuri sirsnīgi satiekas, jeb vai viņi uzlūkoja viens otru iz tālienes, gan juzdami pievilcību, bez kā tie viens otram tuvotos? Zalkšņu saimnieks, vientulis būdams, bija tomēr ieradies pavadīt manu krusttēvu uz pēdējo dusu. Vai šāds savāds cilvēks to darītu, ievērodams tikai ārējās formas un ierašas? — Nē! Vai Zalkšņu savādnieka ciešanas, kuras taču skaidri uz viņa sejas bija rakstītas, bija ikdienišķas vai sevišķas. Vai mans krusttēvs viņās bija aktīvi dalījies? Sie pēdējie jautājumi mani apspieda, it kā tie piederētu maniem dzīves jautājumiem.
Sādā stāvoklī es atstāju slūžas un gāju uz istabu. Bērinieki jau pa vienam aizbrauca. Noskatījos pēc Zalkšņu saimnieka. Arī viņš jau bija projām.
2.
Mana krustmāte bija krietna, praktiska saimniece, bet ļoti slikta cilvēku pazinēja. Viņa ļaudis vērtēja pēc mantas un ārējā spīduma. Tāpēc es it labi zināju, ka pie viņas par Zalkšņu savādnieku apjautāties būtu veltīgi: viņas spriedums būtu aplams. Šajā ziņā es pilnīgi klusēju un apņēmos drīzumā pats noiet uz Zalkšņiem. Tā kā es mazajai Anniņai biju apsolījis aiznest zivis, tad, kādus asarus ur. raudas samakšķerējiš, zebe- nieku rokās kāda pēcpusdienā soļoju uz Zalkšņiem.
Bija rudens diena, tā ap rudzu sēju. Saulīte jau bija sākusi balināt laukus. Pļavās ap šo laiku sāk izzust atāla spirgtais zaļums, tā vietā rodas savāda vecuma krāsa. Daba it kā sāk slimot. Bet ganu dziesmas skan tikpat jautri kā maijā. Tikpat oriģināli izskatās cūku gans: noplīsis, basām kājām, uz kurām, kā saka. var linus sēt. Man šķiet, ka šāds cūku gans tik tad atmostas no saviem savādiem ziedoņa sapņiem, kad tam sāk kājas salt. Viņš nepazīst dzejnieku drūmības un sevī no- gremdēšanās; viņš dzīvo netraucēts un ir savā ziņā apskaužams.