«Viņš jau dzīvo tik pa skolām … Kā tad tu viņu pazītu? Tas ir mūsu melderienes krustdēls,» saimnieks lēni norunāja un apsēdās klēts priekšā.
«Tā, tā!» vecitis pasmējās un mani no galvas līdz kājām aplūkoja.
«Es esmu kapsētas zvaniķis Saknīts! Vai tad tu, jaunskungs, krusttēva bērēs biji? Ak jā, nu es atminos! Es tevi redzēju gan!»
Viņš apsēdās līdzās Zalkšņu tēvam. Anniņa sēdēja-starp abiem, spēlējās ar pīlīti, manis nemaz neievērodama. Saknīts izvilka pīpi, tabaku un šķiltavas. Labu dūmu uztaisījis, tas mani tikko nenoslāpēja.
Sāka jau tumst un pa zvaigznei spulgot.
«Tad tu rītā aizej un iedod Lizei to naudu!» Zalkšņu tēvs Saknīti uzrunāja. «Es būtu pats aizvilcies, bet rītu kā svētdienā gandrīz visi iziet. Mājā tak ar' kādam jāpaliek! Aiznes gan! Viņa jau nu gan ilgi di'.ivotāja nebūs!»
«Tiklīdz rītā būšu svētrītu nozvanījis, tad tūliņ turpu aiziešu. Es šovakar savu veceni atstāju, lai tā zvana, gribēdami tūliņ Līzei to aiznest! Bet…» Saknīts atkal viegli nospļāvās
«Nu jā, es zinu!… Man nu gan vairāk nav kā pieci rubļi … Labi ir tie cilvēkam grūtā brīdī!»
Zalkšņu tēvs piecēlās.
«Jāiet būs vakariņās!» viņš teica un salicis aizvilkās uz istabu.
Saknīts un Anniņa palika turpat.
«Kas tā par Līzi?» es Saknīti iedrošinājos jautāt.
Saknīts uz mani tā savādi paskatījās.
«Atraitne… pārlauza kāju. Dēls zaldātos, meita dien Rīgā, bet par māti ir zināt nezina. Jāpalīdz cilvēkam!»
Viņš apklusa. Elkoņus pret ceļiem atspiedis, tas dūšīgi pīpoja tālāk. Anniņa žužināja, pīlīti auklēdama. Bija svētsvinīgs brīdis. No kapsētas atskanēja zvanīšana. Saknīts izņēma pīpi no zobiem un klausījās zvana skaņās.
«Kas ir miris?» Anniņa nevainīgi jautāja. «Klau, zvana!»
«Neviens nav miris!» Saknīts čukstēja. «Tā jau katru svētvakaru zvana!» Mēs visi bridi klusējām.
«Anniņ, vai tad tu ar ciemiņu nemaz nerunā?» Saknīts teica. «Parunā nu, parunā! Viņš jau brangs zēns!»
«Es tev atnesu zivtiņas!» es teicu Anniņai, ar galvu palocīdams.
«Ak zivtiņas!» viņa sasita plaukstas. «Kur ir zivtiņas?»
«Ķēķī, krustmāte iebēra spainī!»
«Zivtiņas, zivtiņas!» Anniņa sauca un aizsteidzās uz ķēķi.
«Iesim vakariņās!» Saknīts teica, izklabināja uz trepēm pīpi un ātri piecēlās.
11
Mēs aizgājām uz istabu. Pie vakariņu galda bez saimnieka, Saknīša, Anniņas un manis vēl sēdēja pazīstamā vecene, vecīgs puisis, seja tam godīga, un divas vecīgas meitas, kuras rādījās būt māsas. Pa visu ēšanas laiku gandrīz nemaz netika runāts. Pēc vakariņām saimnieks iededzināja sveces galu, kurš bija iesprausts apdegušā koka lukturī, apsēdās pie galda dibena istabā un sāka šķirstīt pa dziesmu grāmatu. Saime sagāja viņa
8 Jānis Poruks.
kambari. Saknīts, vecene un Anniņa apsēdās uz sola, meitas ienesa krēslus līdz, apsēzdamās pie durvīm. Puisis palika ārpus durvīm. Arī es iegāju, nosēdos kambara dibenā uz mūrīša. Tagad iesākās vakara pātari, kuri bija īsi, bet sirsnīgi. Saimnieks teica tekstu, saime dziedāja:
«Jau 7Ar aigznes spīd kā zelts! Es ar' tāds skaidrs būšu, Kad es no zemes kļūšu Pie dieva debess godā celts.»
Neviļot man noritēja asaras. Še mita ticība, še vēl ticēja, ka pēc pasaulīgas dzīves mēs tikšot apskaidroti, tapšot daiļi — mirdzoši, it ka nevainības asaru pilnās zvaigznes. Saimnieks noskaitīja vēl lūgšanu, ar to pātari beidzās.
Saimes istabā uguns netika iededzināta; meitas, puisis un vecene ar Anniņu gāja tūliņ pie miera.
«Vai mūsu ceļi neiet uz vienu pusi?» Saknīts mani jautāja.
«Es iešu uz dzirnavām!»
«Tad jau mums labs gabaliņš kopā jāiet. Ar labu vakaru, Zalkšņu tēvs! Kas vajadzīgs, to rītā izdarīšu.»
«Tad labi!…» saimnieks nopūtās, sniedza man un Sak- nīšam roku. «Ar labu vakaru!»
Mēs ar Saknīti izgājām. Pinkains, melns suns izlīda no rijas priekšas un sāka lieliski riet.
«Kuš, Piksi! Nav zagļi. Ekur suns! Nepazīst, kāds cilvēks! Kaunies, Piksi!»
Suns sāka asti kaunīgi luncināt, apklusa un sāka mūsu pēdas apošņāt. Vēl aiz vārtiem tas tecēja mums gabaliņu iepa- ka|š, pāri reizes ierējās un tad devās atpakaļ.
Vakars bija vēss, bet patīkams, skaidrs. Ari rudeņa naktij ir sava burvība, kad tā mierīga, apzvaigžņota, kad mēnesnīca atspīd vecā, bālganajā gaismā. Migla snauž ielejās. Vecu vecā burvīgā bilde! Vai tad lai tiešām nestāstu, ka man šāda nakts patīk, ka jūtas it kā celtin ceļas, kā gribēdamas sasniegt nesasniedzamo, nesaprotamo… Klusums. Tam ir liela nozīme! Nu tu sāc pats sevi dzirdēt: ārpasaule klus; nu tu sajūti, cik aplam tu to esi darījis tādos brīžos, kur tu sevi nedzirdēji, kur pasaules trokšņi tik sauca: «Dari, dari!» Svētīgs ir tāds, kurš pasaulīgiem niekiem tapis kurls, kurš tik dzird, ka viņā kāds augstāks gars ko modina darīt labu vien. Šādā klusumā dzīvoja Zalkšņu saimnieks. Tumša un klusa, bezvērtīga viņa dzīve izlikās tik tam, kura acis vājas tumsai cauri redzēt, kā cilvēks saviem līdzcilvēkiem līdzi jūt, kā viņš tos mīlē un priekš tiem dzīvo! Vai Zalkšņa saimnieks bija laimīgs? Jā, kamēr tas spēja palīdzēt, kamēr tas atdeva beidzamo grasi otram, pats trūkumu ciezdams. Un, ja arī viņš nespētu vairs palīdzēt, tad tas tomēr vēlētu otram labu. Un šī pēdējā īpašība atsver pirmējo.
«Rīt būs salna!» Saknīts teica un purinājās. Viņš apstājās, es arī apstājos un gaidīju, kamēr tas uztaisīja savu pīpi.
«Kādā skolā tad tu eji?» viņš mani jautāja.
Es viņam teicu, ka apmeklēju ģimnāziju, ka gribu, vēlāk studēt utt.