«Tas viss ir gluži labi,» Saknīts teica, «bet jums tur allaž nokauj sirdi un jūtas! Jūs darāt visu savam mērķim. Un kas šis mērķis ir? Nieki! Lai iemantotu vārdu «kungs», lai tiktu pie naudas un ārēja goda, lai spīdētu uz ielas un viesībās. Bet kas ir jūsu sirdis? Samaitātas asinis! Jums tur pilsētā kāds nomirst. Nu sludina «ceitungās», tas un tas kungs miris! Nu radi, draugi un pazīstami uzvelk melnus svārkus, noiet bēru mājā, izsaka savu nožēlošanu, ka nelaiķis miris! Ak viL tiba, viltiba! … Še pie mums ļautiņi iet verstēm desmit un vairāk uz kapsētu. Dažreiz lietus līst, vējš šņāc pa priedēm, bet kapsētas gājēji noņem savu galvas segu un lūdz: «Māci mums mūsu dienas skaitīt, ka mēs gudru sirdi dabūjam.» Tā, mīļais jaunekli! Neņem par ļaunu, ka es tevi tā izbaru!»
Ko es viņam lai par ļaunu ņemtu, ka viņam bija taisnība. Es klusēju …
«Es jau ar tevi par šo lietu nerunātu, bet tu nonāci uz Zalkšņiem, tu nenicināji šo zelta cilvēku, kurš pēdējo asins pilienu priekš sava līdzcilvēka izlietu. Tu nenicināji to, kuru daudzi apmēda un nievā! Labi, mīļais jaunekli! Sis Zalkšņu saimnieks ir daudziem labu darījis, viņam gandrīz neviens. Bet drīz viņam pietrūks spējas. Ar katru dienu viņš top vājāks, ar katru dienu līkst viņa mugura. Reiz tas saļims un teiks: «Palīdziet arī man!» — jeb varbūt klusēs, kaunēdamies šos vārdus izrunāt. Kurš tad viņam palīdzēs?… Nabagu māja? Ak, šis nabagu cietums! Tur iesloga nespējniekus, iesloga tik tāpēc, ka viņi ir nabagi. Jā, durvis gan nav aizslēgtas kā noziedznieku cietumam, bet gan sadzīves un prieku, un laimes durvis! Vai tā vien ir maize, kuru mēs mutē bāžam? Maize ir viss, kas pieder pie miesas uzturēšanas! Labs gaiss, miers, veselība! Vai to visu mēs nabagu mājā redzam? Mīļais jaunais draugs! Stāsti tu* to tam, kurš to vēl nezina! Daudz tādu pasaulē, kuri nezina, kas ir trūkums, kas nespējība, stāsti tiem tā, ka lai viņi to saprot un tic! Stāsti viņiem, mazāk pārmezdams, nē, stāsti, kā Kristus teica: «Ko jūs vienam no šiem vismazākiem brāļiem esat darījuši, to jūs esat man darījuši…»»
Mēs apstājāmies. Se bija mūsu krustceļš.
«Diezin vai vēl kādreiz satiksimies?» Saknīts pieminēja, man roku sniegdams. «Dzīvo sveiks un neaizmirsti mūsu!»
Es spiedu mēmi viņa roku, it kā apsolīdams, ka viņu negribu aizmirst. Tad Saknīts pa nakts krēslu viegli un ātri aizsteidzās. Kaut tik viegli un jautri katrs steigtos, kurš otram grib palīdzēt! Steidzies, steidzies, nemirstīgais mīlestības gars! Allaž tevi ir krustā situši, tevi spaidījuši un mocījuši, izsmējuši un ķēdēs slēguši. Tu tomēr pacēlies savā debešķīgā glītumā un tomēr mirdzi savā svētumā!
Kā gan lai man citādi būtu ap sirdi, pa tumsu uz māju klīstot, kur es nupat atstāstīto biju redzējis un dzirdējis? Vai lai es neslauku savas acis, kad sirdsšķīstu ]aužu dziesmas atkal man if kā atbalss atskan ausīs:
«Jau zvaigznes spīd kā zelts! Es ar' tāds skaidrs būšu, Kad es no zemes kļūšu Pie dieva debess godā celts.»
Ūdens brīvslūžās, cauri spiežoties, apspiesti šņāc. Es atrados jau pie dzirnavām. Un patīkami dzestru vēsmu izdvesa man ezers pretī; šī vēsma dzesēja manas karstās jūtas! Kas pēc šāda nervu uztraukuma nāk, ir gurdenums. Bet miegs bēg, līdz tu ar varu aizdari acis un gribi iemigt. Allaž jau aust rīta gaisma, kad tavs nomods pamazām izdziest. Iestājas nevis veselīgais miegs, bet sapņu pilns snaudiens.
4.
Pagāja kādi pieci gadi. Biju jau students, kuru krustmāte allaž pabalstīja. Apņēmos vecās dzirnavas apmeklēt. Tur nonācis, atradu, ka krustmāte dzirnavas bija iznomājusi. Viņa tomēr nedzīvoja mierā. Tā bija ielaisijusi privātsaimniecības un rokas darbu skolu. Manim pagalmā iebraucot, uz balkona parādījās labā krustmāte baltā aubē, pelēkā vienkāršā uzvalkā, ap viņu nemierīgi kustējās pulciņš jaunu meiteņu. No krustmātes sirsnīgi apsveicināts, es devos savā vecā jumta istabiņā. Kad biju nomazgājies un cik necik atpūties, tad tiku uz launagu aicināts. Jau aiz durvīm dzirdēju, ka ēdamā istabā jautri smejas. Es atvēru durvis, un man rādījās glīts skats: krustmāte sēdēja gara galda galā, ap viņu jautras meitenes, kuras šuva un adīja. Otrā galda galā priekš manis viena paša bij uzlikts launags.
«Mēs jau esam paēdušas! Lūdzu tikai, «Herr Studiosus»!» krustmāte teica. Tiklīdz biju apsēdies, kad pie manis pienāca bāla meitene un uzskatīja mani ar savām tumšām, dziļi pētījošām acīm. Viņa sniedza man roku.
«Anniņ, tu še?» es brīnījos.
Viņa nekā vairāk neteica kā «sveiki!». Tā apsēdās vecā vietā. Krustmāte driz Anniņu, drīz mani tā savādi uzlūkoja, it kā jautādama, no kura laika gan mēs pazlstoties.
«Anniņ, tu nemaz neesi stāstījuse, ka tu manu krustdēlu pazīsti. Tas nav labi!» krustmāte jautri pārmeta.
Anniņa tik nosarka, bet nerunāja.
Bija ziedoņa dienas pavakars. Pa atvērtiem logiem kas tur gan viss neieplūda: puķu srnarša, putnu dziesmas kalpu bērnu gaviles, dzirnavu klabēšana, ūdens šņākšana. Mēs visi, kuri atradāmies istabā, sajūtām vajadzību šiem trokšņiem, ziedoņa sveicienu pavadītiem, atbildēt. Un, lūk, drīz atskanēja dziesma. Jautrais meiteņu pulks dziedāja:
«Nāc, jaukais ziedon, pušķo mūs Ar debess glītumu; Nāc, padari mūs priecīgus Ar savu spirgtumu! Kā pjavas, dārzi puķēs mirdz, Lai mūsu domas zied, Lai atjaunojas veco sirds, Kad bites ziedos iet!»
Sīs meitenes dziedātājas bija vēl pusbērni. Un cik daiļi te viņas spēja izaugt! Ne tik ārīgi tās ziedēja, arī iekšķīgi tās likās būt krietnas, nesamaitātas. Bet cik nav tādu, kuri savas meitas sūta pilsētā, lai tās tur «izglītotos»! Zināms, viņas arī izglītojas, bet kur paliek viņu dabīgums, viņu sirsnīgums, viņu radniecība ar māsām — puķēm? Še, vienkāršā lauku mājā, tās zem krietnas vadības, še tām izdevība attīstīties brīvi: miesās un garā.