Kad biju launagu paēdis, tad izgāju laukā, jo krustmāte iesāka valodas stundas. Meitenes 110 manis it kā kaunējās, tāpēc negribēju to traucēt.
Dārzā apsēdies, es pārdomāju, cik še viss jauki! Var būt, ka tā tik sākumā rādījās, kur nupat biju pilsētas dūmus un putekļus izmainījis ar lauku zilo debesi, ar svaigo, spirdzinājošo gaisu. Tagad tik sapratu, kāpēc pilsētas dāmas gan man šad un tad patika, kāpēc es apbrīnoju viņu smalkos stāvus un greznos uzvalkus, bet pie tam domāju: «Vai gan šāds radījums spēj godīgi mīlēt, vienam un tam pašam vīram līdz nāvei uzticams būt?» Es instinktīvi sevī sajūtu, prātīgam vīiielim nav iespējams «īstas pilsētnieces» priekšā ceļos krist un teikt: «Es jūs mīlu!» Un, ja tas notiek, tad šāds vīrietis ir apmāts. Viņš melo, domādams, ka tas runā patiesību!
Spīdošas karietes, sulaiņi, vizītkartes, roku skūpsti, smaidi, intrigas, pļāpas. Mans dievs! Kur tur mīlestībai un laimei vieta?
Šādi pārdomādams, es svēti zvērēju nevienas citas nemīlet kā uz laukiem audzinātu meiteni. Es biju jau vairāk reizes pilsētā iemīlējies, bet tā nebija mīlestība! Tā bija tikai izmišanas slāpēšana! Tā bija tikai glabšanās no vientulības. Sarunas par literatūru, mākslu, zinātnēm! Viltīgi spulgojošās acis! Gudrība, dziļums, burvība, bagātība! Viss, viss tur saņemams, baudāms. Bet nevis mīlestība! Tās es pilsētā nebiju piedzīvojis, ne pie citiem nomanījis.
Un tomēr sirds it kā slāptin slāpst pēc šī nieka: mīlestības. Dažs bagātais atdotu visu savu naudu, lai viņu tikai kāda sie- \iešu sirds līdz nāvei uzticīgi mīlētu. Bet, diemžēl, tādu ir daudz, kuras mīlē viņa naudu, bet viņa paša neviena. Un ja viņš ari ir skaists! Arī skaistums pilsētā nav spējīgs uzticibas pamatus drošus, nešaubīgus uzturēt.
«Viņš ir skaists, bet briesmīgi garlaicīgs,» domā spīdošā salona dāma un met acis uz citu.
Vakarā mēs ar krustmāti, meitenes pa priekšu, gājām uz silu pastaigāties.
«Kādā vīzē tad tu ar Anniņu iepazinies?» krustmāte mani jautāja.
Es viņai visu izstāstīju. Krustmāte klausījās uzmanīgi. Acīm redzot tai mana izturēšanās patika.
«Redzi, sākumā es tāda nebiju kā tagad! Citu ļaužu liktenis man maz vien gāja pie sirds … Bet te nomira mans vecais. Bērni dusēja kapsētā. Mani radās vajadzība satikties ar ļaudim sirsnīgāki, nekā tas ar maniem dienestniekiem notika. Bez tam kāda vēstule — testaments, kuru vecais mirdams man bija atstājis … Es tev to vēlāk izlasīšu priekšā! Sīs Anniņas audžutēvs, kad mēs šurp atnācām dzīvot, mums sākumā dažādi palīdzēja. Kaimiņi pret mums kā svešiniekiem turējās nelaipni, pat naidīgi. Zalkšņu tēvs mūs visādi pabalstīja. Sim vecīšam tad nu mans vecais bija noteicis, lai vajadzīgā brīdī es sniegtu viņam palīdzību. Mans vecais visu paredzēja… Ar katru gadu Zalkšņu saimniecība gāja atpakaļ, nevis tāpēc, ka saimnieks nebūtu bijis strādnieks; nē, tāpēc, ka daudzi viņa šķīsto sirdi sev aplam izlietoja, aizņēmās naudu, labību un citas lietas, bet nekad neatdeva. Un tā skaistākā Zalkšņu tēva īpašība: viņš negāja otra cilvēka apsūdzēt un nebija nekādā vīzē uz to pierunājams. Pērngada pavasarī tam bija no Zalkšņiem jāiziet. Lielskungs parādu vairs negaidīja, un saimnieks pats nevarēja apsolīt, ka parādu varēšot samaksāt. Vēl līdz pēdējam acumirklim tas ticēja, ka tie, kuriem tas savā laikā palīdzējis, ka tie nāks un nu viņam palīdzēs. Bet velti! Tie nenāca.
Jurģu dienas rītā es aizbraucu uz Zalkšņiem. Kāds sirmgalvis kailu galvu sēdēja uz dēļu blāķa un mani, it kā prātā jucis, aplūkoja. Tas nebija vairs cilvēks, tā bija ēna, laipnības un mīlestības ēna! Es viņam teicu, kāpēc es viņu apmeklēju, ka es to lūdzu nākt pie manis uz dzirnavām dzīvot, ka mans mirušais vīrs, to visu it labi paredzēdams, tā vēlējies. Zalkšņu tēvs nogrima uz brītiņu domās, tad tas pacēla savas acis, kurās kaut kas asarām līdzīgs parādījās. Slābi tas satvēra manu roku un tikko dzirdoši čukstēja:
«Vai tā ir patiesība? .. .>
Tā bija patiesība. Mēs bijām viņam daudz pateicības parādā.
«Bet kur tad paliks mana audžumeitiņa Anniņa?» viņš, vēl šaubīdamies, jautāja.
«Saprotams, lai nāk līdzi!»
«Paldies dievam! Cik labi jūs to darāt! Es strādāšu, cik spēšu!»
«Ko tu nu vairs strādāsi, tu jau, tētiņ, esi vecs!» es piemetināju.
«Vecs gan esmu, nespēcīgs, bet gluži bez darba dzīvot nevar. Bet, dzirnavu māt, kā lai es skatos citiem acīs, kad iešu pār dzirnavu pagalmu, ļaudis nāks man pretī, un tie zinās, ka māja, kurā es dzīvoju, nav mana, ka es dzīvoju tik no žēlastības.»
«Tētiņ!» es teicu. «Neapsmej pats sevis! Tie, kurus tu dzirnavu pagalmā sastapsi, tie ir pa lielākai daļai tavi parādnieki! . ..»
Beidzot viņš apmierinājās. Tajā pašā dienā es viņu līdz ar Anniņu liku pārvest uz dzirnavām. Bet še dzirnavās viņš nevarēja un nevarēja iedzīvoties. Istabā pie mums ēst tas nebija piedabūjams. Viņš apsēdās ķēķī uz solīša, drusku pasmeķēja, tad kalponei teica: «Noliec, es ēdīšu vēlāk!» Dažreiz tas, sevišķi kad Anniņa to apkalpoja, ēda pienācīgi.
Ar katru dienu tas tapa vājāks. Beidzot kādā rītā, kad gar ezera malu sāka ledus plāksnes rādīties, viņš klusi izdzisa, it kā aizmiga. Mēs viņu apglabājām netālu no krusttēva kapa.»
«Ak mežs, ak mežs, Tu, za|ais mežsl»
Meitenes dziedāja. Sils izdvašoja patīkamu, sveķainu smaršu. Viršos vēl redzējām pa bitītei, bet tad tās pacēlās un steidzās uz māju, jo vakars jau tuvojās.
«Svētdienas rītā iesim uz kapsētu!» krustmāte, acis slaucīdama, teica. «Meitas nāks līdzi kapus appušķot…»