Saule iebrida sila biezumā. Padebeši sārtojās un lēni slīdēja uz ziemeļiem.
«Tra-lāl»
«Hū, hū!»
«Mali, halo!»
Meitenes gavilēja. Metās jau krēsla, kad mēs gājām uz māju.
5.
Svētdienas rītā pie kafejas galda krustmātei līdzās sēdēja tik kādas četras meitenes, starp kurām bija ari Anniņa. Tikai viņa un tālāk dzīvojošās bija palikušas, citas sestdienas vakarā aizgājušas vecākus apmeklēt.
Kafeju padzēruši, mēs tūliņ posāmies iet uz kapsētu.
Laiks bija karsts. Mēs gājām lēni. Meitenes nesa lakatos ietītus vainagus. Anniņa bija tērpusies baltās drānās. Galvā tā bija uzsējusi lakatiņu un pārvilkusi uz pieri, lai saule acis nespiestu.
Mēs gājām klusēdami, līdz sasniedzām kapsētu. Krustmāte un meitas apsēdās papriekšu vēl pakrēslī uz kapsētas kambarīša trepēm. Es tūliņ nogāju uz to pusi, kur atradās krusttēva kaps. Netālu no tā, starp akāciju krūmiem, spīdēja paliels, balts koka krusts. Tuvāk pienācis, es lasīju:
«Svētīgi ir tie sirdsšķīsti, Jo tiem būs dievu redzēt.»
Ko es pie tam sajutu, nav aprakstāms. Vienīgais, ko es no lā citiem spēju izstāstīt, bija mana karstā vēlēšanās pēc manas dzīves beigām iemantot šādu kapu, ar tādu baltu, svētīgi mirdzošu krustu, ar tādām akācijām, kuru pazarītēs vēl mirdzēja pa rasas lāsītei, tādu bērzu un apšu paēnu, kuru lapas čukst, it kā gribētu stāstīt par kluso kapsētas mieru.
Mēs appušķojām mana krusttēva, viņa bērnu un Zalkšņu tēva kapus. Krustmāte apsēdās uz sola pie krusttēva kapa. Meitenes izklīda pa kapsētu. Tikai Anniņa palika pie manis. Viņa neraudāja, tikai lūkojās žēli uz sava audžutēva kapu, kārto-
dama vainagu virknes. Reiz tā paskatījās uz mani, it kā gribēdama man ko jautāt. Bet viņa nejautāja. Sajā brīdī es sajutu, ka viņa ir tā vienīgā, kura spētu mani laimīgu darīt. Viņa vēl bija jauna, bet drīz tā pieaugs par jaunavu, tad, tad …
«Cik spirgti šīs puķes zied,» viņa klusi teica. «Saknīts viņas katru vakaru slaka un kopj kā savu acuraugu. Sis labais vecīts!»
Vai tā jau nebija liela laime, kuru es tagad baudīju? Vai manā priekšā nenoliecās pār kapu eņģelis, kurš man bija laipns? Kā man vēl vairāk vajadzēja? Šie nu ir tie debešķīgie mīlestības acumirkļi, kad, viņai nolaižoties, svētums nebēg projām, kad nav jābaidās, ka kāds neredzētu, kad ziedonis smaidīt smaida un jaunas, spirgtas asinis plūst caur krūtīm, radīdamas spēkus, lai krietnās domas un idejas izvestu cauri, lai dzītos tik uz labu, labu …
Un, kad šī labu darbu pilnā dzīve beigtos, kad apklustu sirds un aizvērtos acis, vai tā nebūtu laime, kad jaunā paaudze pušķotu mūsu kapu krustus, uz kuriem būtu rakstīts:
«Svētīgi ir tie sirdsšķīsti, Jo tiem būs dievu redzēt.»
K U K A Ž I Ņ A
Nav no Silamačiem līdz Tilta krogam neviena lielāka akmeņa lielceļa malā, uz kura Kukažiņa nebūtu kādreiz sēdējuse. Nav pasaulē mīļu vārdu, kurus Kukažiņa nebūtu tei- kuse. Un tāpēc, lūk, tāļā apkaimē visi viņu pazīst, kam vien tik ar sirsnību daudzmaz sakara dzīvē. Pazīst Kukažiņu arī tādas šķiras ļaudis kā Dravnieku Rullis, kurš kristīgos rīda ar suņiem, bet čigāniem un žīdiem tas lielu lielais draugs. Un pat gluži mazi bērni, kuri tikko sākuši runāt, izstiepj rokas un šļupstina: «Kukazina!» — kad tā salīkusi, ar nūju lielceļa oļus klabinādama, iet vai nu no Tilta kroga uz Silamačiem, vai no Silamačiem uz Tilta krogu.
Sie ir tie divi punkti, starp kuriem staigājot Kukažiņa domā raibas domas, kur, tā sakot, miļiem skatiem svētī druvas un laukus, lai viss izdotos labi. Silamačos Kukažiņai dzīvo viena meita un Tilta krogā otra. Abas ir saimnieces, un Kukažiņai būtu visai vieglas vecuma dienas, ja tā reiz būtu skaidrībā, pie kuras meitas tai labāki dzīvot.
«Grietiņa un Jūliņa, ak tu dieviņ tētīt, abas kā spolītes, ņipras un labiņas! Lai dieviņš viņām dod veselību!» mēdz teikt Kukažiņa. Padzīvo tā nedēļas divas pie Jūliņas Tilta krogā, kur tai savs kluss kambarītis, kurā neiespiežas nekāds troksnis iz kroga istabas, kad Kukažiņa top nemieriga, vīkšķas vien, vīkšķas, it kā kad rīt vai parīt būtu jābrauc vai uz pašu Rīgu.
«Jāaiziet līdz tai Grietiņai. Diezin vai ir vesela!»
«Nu, ej, ej, mammiņ,» saka Jūliņa, Tilta krodzeniece, ja laiks ir labs. Bet, ja taisās uz lietu, tad arī pats krodzenieks ierunājas: «Kur nu tagad, mamm, iesi? Vakara pusē guļ biezi debeši… dzirdēju, tā ka rūca vai pērkons.»
«Lai nu pērkons, nebīstos es no pērkona… Dieviņš sargā visus un visur… Tas lietus nu gan tāds nepatīkams.»
Beidzot, ja padebeši taisās nogrimt aiz apvāršņa vai sāk pūst citāds vējš, Kukažiņu atlaiž, lai iet uz Silamačiem. Kurš tad Kukažiņas nepazīst! Jau pa lielu gabalu katrs tirumnieks zina, ka tā ir Kukažiņa, kas tur gar Skaļbu aploku kā melnums kust! Un gluži pareizi, tuvāk pienākot, izrādās, ka tā tiešām ir Kukažiņa, kura iet uz Silamačiem. Strīpainie, pašaustie lindraki, pelēkā vilnaine un sarkanais, dzeltenām ripiņām izrakstitais galvas lakats, pauniņa padusē un nūjiņa rokā, pasausā smaidošā seja, salīkušais stāvs — tā ir Kukažiņa. Jādomā, ka nav piederigāka uzvalka kā Kukažiņai, kura nebūtu Kukažiņa, ja tai, piemēram, trūktu raibā galvas lakata. Diezin vai tad viņas seja būtu tik patīkama. Bet tagad, kāda viņa tagad ir, tā ir Kukažiņa.
Silamačos pie otrās meitas — Grietiņas nav nekas grozījies. Tāpat teliņi bļauj aplokā, sivēni kviec kā «iedurti», ganu meitiņa nāk piekususi mājās. Un Kukažiņa stāv pie aploka vārtiem un skatās, kā Grietiņa govis slauc. Pienāk vērsis pie vārtiem un ne visai draudzīgi paskatās uz Kukažiņu, un bauro. Dažs būtu vērsim tūliņ devis pa purnu, kad tas ragus grūž vārtu starpā, bet Kukažiņa mīļiem vārdiem apsveic sirdīgo kustoni, kurš acis vien bolī.