«Ko tu, vērsit, bubini, bu-bu-bu! Ej padanco pa aploku, palaid lielo riksni!»
Un Kukažiņa sniedz pa vārtu starpu vērsim zāļu kušķi. Nāk ganu meitiņa lielām lielām kājām. Tās kājas pašas nebūtu tik lielas, bet tās pastalas tādas kā laiškas.
«Tās jau, meit, nav tev pa kajai!» saka Kukažiņa. «Pag, es tiem puišiem teikšu, lai viņi tev pataisa mazas, smukas pastaliņas.»
Un, pirms ganu meitiņa pagūst atsēsties uz nama sliekšņa, lai noautu kājas, kad Kukažiņas roka zem sagšas sāk savādi kustēties. Ganu meitiņa pasmīn. Viņa šo savādo rokas kustēšanos jau sen pazīst.
«Lūk, še tev ciema kukulis!» Kukažiņa saka un pasniedz meitiņai gabalu plāceņa. «Tāds kā sakrities. . . nav laba rauga .. .»
Bet priekš ganu meitas plācenis labu labais. Viņa to ēd ņukiem vien, un Kukažiņai acīm redzot ir prieks, ka bērnam tā smēķē.
Tas nu vēl nebūtu nekas. Bet pēc divām dienām ganu meitiņa dabū pastaliņas gluži pēc kājas, jaunas, dzeltenas, un tās čīkst tik patīkami, mīksti, kad iet pa zāli. Un tas ir Kukažiņas padoms!
Kā Tilta krogā trūkst un ko Silamačos Kukažiņa it īpaši mīlē, tas ir lielais ābe|u dārzs, kurā zied arī puķes, kurā zajo ogāji ar un bez ogām, kur smaržo dievkociņi, kur spīd tumšās kurpītes un bites laižas no stropiem pretī zilajam debess spīdumam. Kukažiņas galvenais darbs vasarā ir krāt un kaltēt ķimenes. Bez ķimenēm Kukažiņai plācenis izliekas nepilnīgs, negaršīgs. Sacīt gan viņa nekā nesaka, ja plācenim uz virsas nav ķimeņu, bet ar sevišķu patikšanu viņa ēd tādu, kurš cepts ar ķimenēm.
Padzīvojusi nedē|as trīs Silamačos, Kukažiņa sāk cilāt vilnaini. Tā ir zīme, ka tā atkal grib iet uz Tilta krogu.
«Paliec nu vēl, mammiņ, paliec pie mums!» saka Grietiņa. Bet Kukažiņa nevar palikt. Viņai ir tā, it kā kad tai vajadzētu atkal redzēt zivis un vēžus, kā Tilta krogā netrūkst. Viņa pate neēd zivis, ne vēžus, bet viņai gribas redzēt, kā vēži čāpā ķēķī pa vannīti, iekam tie vēl nav iemesti vārošā katlā. Un tad par visām lietām sirds nav mierīga par Jūliņu… Tātad jāiet atkal uz Tilta krogu.
Kukažiņa iet pa lielceļu. Arājs aptur vagā zirgu, pļāvējas apstājas, un visi raugās, kā Kukažiņa aiziet uz Tilta krogu. Un visi jūt, it kā kāds labs gars ietu līdz ar Kukažiņu. Jo visi zina, ka Kukažiņa vēlē visiem labu — labu druvām un pļavām, cilvēkiem un kustoņiem. Un gans tura sirdīgo Kranci aiz ausīm, lai tas tik Kukažiņu vien neaiztiktu.
Lazdu kalnā Kukažiņa satiek Vītolu Pēteri. Abi viens otram pasaka labdienu un paiet garām. Bet te Kukažiņa apgriežas un sauc: «Pavei nu, cik lepns! Pēter, puis, panāc šurp!»
Pēters pienāk. Un Kukažiņa smejas tik garši garši.
«Ko tu, krustmāt, smejies?»
«Pavei, kas par puisi! Cik liels izaudzis! Kur tie gadi! Es jau tevi maziņu redzēju… Klausies, Pēter, tev jau nu ir laiks precēties!»
«Ai, ko tu, krustmāt, tā runā!»
«Vai Tomiņu Ilzīte nav laba? Sīkšņu Madiņa? I?»
Pēters atmet ar roku.
«Puisīt, puisīt, nemet uz sievieti ar akmenil Sieviete jau tevi dzemdēja, tevi maziņu zīdīja, tevi kopa un audzināja. Un tu Šitā … Ai, ai, ai!..
Un, pirms Pēters ko gribēja teikt, Kukažiņa smaidīdama devās tāļāk uz Tilta krogu.
Nav akmens gar visu šo ceļa malu, uz kura Kukažiņa kādreiz nebūtu sēdējuse, nav mīļa vārda, kura Kukažiņa nebūtu teikuse.
BALTĀS DRĀNAS
Vecais Krišjānis pārnāca vēlā vakarā no darba mājā, no- āvās rijas priekšā, kāsēja un spļāva: visādā ziņā viņš nebija pie labas dūšas. Brīdi uz darba ratiem sēdējis, viņš at- ģidās, ka bija sestdienas vakars, ka pirts izkurināta un ka vajadzētu labi nopērties. Krišjānis bija vecs, tagad darbā piekusis, bet tomēr spēcīgs. Viņš nekāsēja aiz slimības, bet aiz paraduma, tā ka visa maja noskanēja un Rūzis, kurš otros ratos uz salmiem saritinājies gulēja, pacēla galvu un ierējās.
«Kuš, tu, klimzal Vai manis nepazīsti!» vecais bārās, bet tad piegāja pie ratiem un sāka suni glaudīt.
«E, kāds tu muļķis! Rūži, Rūži, kaunies!» Suns izlēca no ratiem, sāka luncināties un slējās vecim līdz krūtīm.
«Ej prom! Ej prom!» vecis, vienaldzīgs tapis, teica un gāja mudīgi uz namu, lai paņemtu nesienus karsta ūdens un balto veļu ar slotiņu, kuru viņa sieva mēdza tam šādās reizās nolikt pie dārza vārtiem uz velētavas. Bet šoreiz viņš veļas un slotiņas velti izmeklējās. Vecais briesmīgi saskaitās.
«Tad lai velns par stenderi paliek!» viņš dusmās izsaucās un aizgrūda nama durvis, tā ka to vaļējie galdiņi izšķīrās. «Ko tā vecene gan domā!»
«Nekliedz nu, nekliedz, es jau nāku!» vecā, pie ērbeģa mūra turēdamās, pār akmeņiem lejup kāpdama, lēni runāja. «Manim gluži aizmirsās.»
«Aizmirsās!» vecis rūca. «Tik tev ir tā darba, un to pašu tu aizmirsti. Es lai eju un skrēju cauru nedēļu un pelnu priekš jums visiem! …»
«Ak tētīt! Paliec nu mierā, visi jau guļ, un tu te ņemies kā pats nelabais!»
«Guļ!» Krišjānis izsaucās. «Kas man no tā! Dod man drēbes un slotiņu!»
Vecā, zema un paresna sieviņa, neteica vairs ne vārda un gāja meklēt klētiņā veļas un slotiņas. Vecais apsēdās uz velētavas, kāsēja un spļāva, tādējādi izteikdams to, ko tas vārdiem nevarēja izteikt, proti, īgnumu pret visu pasauli. Jā, ko tas viss palīdzēja, ka viņš tā gāja un strādāja! Nekad viņš vēl nebija slinkojis. Četrdesmit gadus viņš jau sūri, grūti darbojās, bet bija un palika kalps! Un kāds kalps! Ļaudis runāja, ka viņam būšot labi daudz iekrātas naudas. Kad Krišjānim šādas runas nāca ausīs, tad tam acis zvēroja.